Valsts Prezidenta Dr. K. Ulmaņa runa

 

Jaunais civillikums, kas pirmā janvārī stājies spēkā, ir ne tikai prasījis ilgus un pamatīgus priekšdarbus pirms tā izsludināšanas, bet tas jau izsaucis plašus komentārus, kas sacerēti gada laikā, kamēr tas nodots atklātībai. Mani pirmie vārdi tādēļ šodien ir pateicības, atzinības un — es varu droši teikt — arī apbrīnošanas apliecinājums visiem, kas palīdzējuši tapt šim fundamentālam likumam.
 
Tas zīmējas tiklab uz tieslietu ministra kungu un viņa resora administratīvo aparātu, kā arī uz tiesas pārstāvjiem maģistrātūrā un prokurātūrā, uz tieslietu zinātniekiem; tas zīmējas uz advo- kātūru, kas ir bijusi likumdevēju un tiesu partners radošā darbā tai nozīmē, ka tikai ilggadīgā, ikdienišķīgā un praktiskā sadar- bībā starp likumdevēju un tiesnesi no vienas un advokātūru no otras puses izkristalizējās jēdzieni un paņēmieni, piedzīvojumi un atziņas, kas ļāva jaunajam civillikumam iegūt organisku un architektonisku veidu, kādā tas šodien rādās mūsu priekšā.
 
Bet atzinībā par veikto darbu mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir vēl viens un pats svarīgākais faktors, pateicoties kuŗam jaunais civillikums kļuva iespējams — tā ir pati tauta.
 
Par daudziem likumdošanas aktiem var teikt, ka tie kārto vienu otru šaurāku jautājumu, gan piemērojoties kādiem konkrē- tiem, praktiskiem apstākļiem, gan rādot ceļu uz jaunu attīstības virzienu.
 
Civillikums ir tik ūniversāls, ka nav neviena pilsoņa, kuŗu šis likums neskārtu, un pie tam neskārtu visbiežāk un vistiešākā, visjūtamākā veidā.
 
Šis likums ir pati dzīve, kas nosprauž attiecības starp vecā- kiem un bērniem, starp laulātiem draugiem un starp ģimenes locekļiem, tas nosaka īpašuma tiesības, līgumiskas attiecības starp pilsoņiem, mantojumu tiesības un darba līgumus — vārdu sakot, civillikums ir mūsu dzīves rāmis, par cik mēs visi esam organizētas sabiedrības locekļi. Tādēļ arī katram civīlkodekam jābūt tādam, kas atbilst tautas kultūras līmenim un tiesiskai ap- ziņai, vēl vairāk, tam jāizaug taisni no tautas tiesiskās apziņas un kultūras sasniegumiem. Tādēļ civīlkodeku izstrādāšana visos laikos ir bijuši vēsturiski notikumi un pēc tādu kodeku lietderības un piemērotības arvien ir spriests par pašu likumdevēju ģēniju, bet vēl vairāk par tautas attīstības pakāpi, kas vienīgi varēja radīt priekšnoteikumus dzīvotspējīgam civillikumam. Vecos laikos šo savstarpējo sakarību starp tautu un likumdošanu uztvēra mazāk asi, nekā mēs to darām šodien un agrāk, kad likumu pārzināšana un tiesas spriešana bij aprobežota šaurām aprindām, kad nebūtu bijis iespējams ministra Apsīša novēlējums, lai civillikums būtu par rokasgrāmatu katrā mājā un ģimenē. Tomēr pie slavenākiem civillikumiem arvien varēs nepārprotami pierādīt, ka tie uzcelti uz tautas morāliskas un tiesiskas apziņas pamata, un otrādi, — civillikumi izrādījušies par nederīgiem, ja tie nebija pieskaņoti tautas domām un jūtām.
 
No šī viedokļa raugoties, mūsu jaunais civillikums ir vēstu- risks nacionāls darbs, kura avoti ir tautas dvēselē un kura piepil- dījumu deva tie, kas prata atrast izteiksmi tautas tiesisko centienu un morāliskās attīstības noteiktiem jēdzieniem.
 
Šī saite starp tautu un likumu ir tik svarīga un no tās stipru- ma atkarājas tik daudz, ka tā mums pie katras izdevības japa- svītro, jāizceļ, jāatgādina un — arī jāpārbauda. Mums jāpārbauda neatlaidīgi, vai jaunais civillikums, kas pamatoti nosaukts par lielāko darbu mūsu likumdošanā, atbilst un turpina atbilst tautas morāliskai un tiesiskai apziņai un šīs apziņas augšanai. Svarīgs un atbildības pilns uzdevums, kas piekrīt pirmā kārtā tieslietu ministrijai un tiesām, bet tāpat zinātnei, advokātūrai un visiem, kam rūp mūsu valsts un tautas nākotne.
 
Civillikums ir liels sabiedrisks sasniegums un tai pašā laikā liels nacionāls sasniegums. Par tā saturu jau ir izteikušies mūsu ievērojamākie lietpratēji, un jo ilgāk tas pastāvēs, jo plašāka būs tam veltītā literatūra. Es šoreiz arī nemaz nedomāju sīkāk apskatīt jaunā likuma saturu, jo tagadējā stadijā tas jau izdarīts pietiekošā apmērā no aicinātākas puses.
 
Es gribu pakavēties pie civillikuma politiskās nozīmes, jo tāda nozīme šim likumam ir, un ir pat ļoti lielos apmēros. Tiem, kas pieraduši pie valsts varas trejādā sadalījumā: izpildvaras, li- kumdošanas un tiesām, vārds politika sakarā ar civillikuma spēkā stāšanās svinībām izliksies varbūt nepiemērots un svešs. Bet tas ir tomēr vietā un pat nepieciešams. Politika ir taisni tā vide, tas līdzeklis, kas apvieno schēmatiskās trejsadalījuma sastāvdaļas: valdību, likumdevēju un tiesu. Ka šiem trim spēkiem jābūt vie- notiem — es ar nodomu nesaku: apvienotiem — tas, pēc manām domām, mūsu laikos pierādījuma vairs neprasa. Ne valdnieka pārspīlēta loma, kas iemiesota vēsturiskā formulā: valsts esmu es; ne likumdevēja visuvarenums, kuru simbolizē parlamentārisms, ne, beidzot, tiesu dzīve ārpus laika un telpas — neatbilst vairs tagadējā laikmeta prasībām.
 
No tā brīža, kad tautas interešu sargāšana atzīta par valsts pirmo un galveno uzdevumu, valsts varas izpaudumiem jābūt sa- skaņotiem un tādēļ valsts varas elementiem jābūt vienotiem.
 
Tā ir politiskā pieeja pie lietām, un tāda ir vajadzīga arī tai brīdī, kad mēs runājam par tik fundamentālu likumdošanas aktu, kāds ir civillikums.
Es to centīšos apgaismot atsaukdamies uz paša tieslietu mi- nistra vārdiem, kuŗi no visa tā, kas līdz šim ir teikts un rakstīts par jauno civillikumu, uz mani atstājuši vislielāko iespaidu. Šie vārdi skan: «Es nekad un ne mirkli neesmu šaubījies, ka mums jāiet pa reformas ceļu un tikai pa šo ceļu.»
 
Mani kungi! Skaidrāku norādījumu uz civillikuma politisko nozīmi nemaz nevar dot. Ja mēs vārdu «reforma» pārtulkotu po- litiskā valodā, tad tas skanētu «revolūcija». Citiem vārdiem: nevis pastāvošā lāpīšana, bet — jaunā radīšana. Ar civillikumu, kas izsludināts 1937. g. 28. janvāri, ir radīts kaut kas jauns. Ne jau nu atsevišķos pantos, kuros atradīsim arī daudz pazīstamu lie- tu, kas ir pat 100–2000 gadu vecas, bet visā civillikuma uztverē un uzbūvē, par kuŗu es tūliņ teikšu dažus vārdus. Un tāds jauns darbs bija iespējams vienīgi pateicoties politiskai pieejai pie no- brieduša jautājuma atrisināšanas. Ja mums te būtu darīšana tikai ar kodifikāciju vai grozījumiem pastāvošā likumā, tad tieslietu ministrs nebūtu lietojis vārdus, kas liecina par politisku lēmumu, par politisku izšķiršanos, kas sevišķi spilgti izpaužas atkārtotā uzsvērumā — «un tikai pa šo ceļu».
 
Jā, mani kungi, arī es nešaubos, ka mums jāiet pa šo ceļu un tikai pa šo ceļu, pa jaunradīšanas ceļu, pa latvisko ceļu, pa ceļu, kuru mēs visi ejam savas valsts un tautas dzīvē kopš 1934. gada 15. maija.
 
Es apsveicu šai vietā un šai svinīgā gadījumā mūsu praktis- kās un teorētiskās jurisprudences svarīgo un tālredzīgo lēmu- mu — nevis lāpīt veco, nevis pārņemt svešo, bet radīt savu, jaunu un latvisku.
 
Tas būs stiprākais, tas būs arī dabiskākais un veselīgākais. Patiesi, mēs esam vēsturiska brīža liecinieki.
 
Un nu man atliek izcelt politisko saturu, kādu es saskatu jau- najā civillikumā.
 
Mēdz teikt, ka tieslietu zinātne vai pareizāki likumdošana pieder pie sabiedriskās dzīves viskonservātīvākām parādībām. No vienas puses to grib pierādīt ar romiešu tiesību ilgstošo no- zīmi, kas joprojām novērojama pat vismodernākā jurisprudencē un likumdošanā. No otras puses ir pareizi, ka arī visi nacionāli kodeki, ar retiem izņēmumiem, var atskatīties uz ļoti garu mūžu. Nekur attīstība nenorisinās tik lēnā gaitā kā tieslietās un tiesībās. Mūsu līdzšinējie civillikumi ir sakopoti vairāk kā priekš 70 ga- diem un arī tad tanīs iegāja panti, kas jau bija gadu desmitus vai gadu simtus veci, nemaz nerunājot par romiešu tiesībās patapinā- tām normām. Latvijā tagad vēl spēkā viens otrs likuma fragments, kura mūžs sniedzās atpakaļ pagājušā gadsimta sākumā. Nemaz nepieskanoties šāda stāvokļa novērtējumam, rodas jautājums, ar ko izskaidrojama tāda parādība, ar ko izskaidrojams tiesību kon- servatīvisms? Iemesli ir gan tīri empīriskas, gan arī politiskas da- bas. Empīriski iemesli meklējami cilvēka dzīves ritumā un tiesu praksē. Ģimene, manta, saistības starp cilvēkiem — tās ir visas diezgan pastāvīgas parādības un to ietveršana tiesiskās normās ir uzsākta jau sen un nav padota biežām pārmaiņām. Arī tiesu prak- sē ar laiku attīstījušās zināmas tradīcijas un formas, kam apstākļu dēļ piemīt zināma stindzība un kuras bieži grozīt nav vēlams un nav arī tik viegli iespējams. Tikai lieli politiski notikumi ienesuši kardinālākas pārmaiņas likumdošanā un tiesībās. Tā, piemēram, kristīgās baznīcas attīstība radīja nepieciešamību pielietot jau- nus jēdzienus ģimenes tiesībās; vai atkal Napoleona nākšana pie varas, pēc feodālās sistēmas sabrukuma Francijā prasīja jaunu civīlkodeku. Dzimtbūšanas atcelšana toreizējās Baltijas provin- cēs un vēlāk Krievijā arī piederēja pie notikumiem, kam sekoja pārgrozības tiesību sistēmā un likumdošanā.

 

Kas tad nu tagad ir politiskais iemesls jaunajam civillikumam Latvijā?

Tā ir vispirms pašas Latvijas valsts tapšana. Kur agrāk bija province, tur tagad ir valsts. Nē, kur agrāk bija vairākas provinces, tur tagad ir viena valsts.

Jaunais civillikums būs spēkā visai Latvijas valstij un līdz ar to tas ir ārkārtīgi svarīgs akts, kas nojauc pēdējo šķērsli starp Lat- gali un pārējo Latviju, kas saplūst tagad arī vienā tiesību vienībā pēc tam, kad teritoriāli, nacionāli, saimnieciski un garīgi tās jau sen bija apvienotas un vienotas. Te redzams atkal jauns pierā- dījums savstarpējai sakarībai starp tautu un likumu. Nevienam pēc 1918. gada 18. novembra nebūtu nācis prātā izdot speciālus likumus Latgalei un atsevišķi — pārējai Latvijai. Ne agrārlikums, ne tirdzniecības-rūpniecības, ne skolu likums — lai minētu tikai dažus no svarīgākiem likumdošanas aktiem — netaisa nekādas iz- šķirības starp Latgali un pārējo Latviju. Tikai civiltiesības vēl bija dažādas un tas radīja neērtības, grūtības un pat dažreiz uzspieda vajadzību izdot speciālus noteikumus Latgalei. Tam nu ir pada- rīts gals. Vēsturiski nacionāls fakts atradis savu galīgo tiesisko apstiprinājumu. Un viena maza piezīme šeit klāt:

Jaunais, latviskais ceļš, pa kuŗu mēs šai ziņā esam gājuši, mūs uzreizi nostāda priekšā dažai labai valstij, kas vēl līdz šai dienai ar savām civiltiesībām nav pieskaņojusies savas tautas nacionāli politiskai vienībai. Tālāk. Līdzšinējo civillikumu latviešiem bija devuši nelatvieši un tas pamatojās uz nelatvisku sabiedrisko ie- kārtu — tas bija, juristu valodā runājot — kārtu likums. Šo veco likumu — runāšu atkal tieslietu ministra vārdiem — mēs pirmā jan- vārī nodevām archīvam un vēsturei. Nodevām galīgi, uz nekad atpakaļ neatgriešanos. Ir radīta vienota privāttiesību sistēma ne tikai visai valstij, bet latviskai valstij un visiem tās pilsoņiem. Kār- tu vietā ir stājusies vienota tauta, kas spriedīs tiesu pēc pašas dota likuma, pašas garam un sabiedriskai iekārtai atbilstoša likuma. Arī tas nozīmē iet pa jaunu ceļu. Viens no civillikuma komen- tātoriem, prof. Švābe, to atkal izteicis tik skaidrā formā, ka es neatrodu nekā labāka, kā pievest viņa vārdus, kas skan:

«Nevienā citā garīgās dzīves laukā latvieši nebija tik ilgi un pilnīgi atstumti no katra radoša darba kā taisni jurisprudencē.»

Kas to iegaumē, tas saprot, ko mūsu nacionālā garīgā dzīvē nozīmē jaunais civillikums. Un man nāk prātā bībeles vārdi, kas vēl priekš simts gadiem būtu bijuši spēkā latviešu zemniekam:

«un es griezos un redzēju visus spaidus, kas notiek pasaulē, un redzi, tur bija apspiesto asaras, un iepriecinātāja tiem nebija, un viņu spaidītāju roka tiem darīja pāri, un iepriecinātāja tiem nebija».

Un šodien?

Šodien vairs nav ne spaidītāju, nedz asaru, un latviešu tauta redz piepildāmies savu vēsturisko sūtību — būt brīvai un taisnīgai, izkopt savu nacionālo dzīvi, kas negrib pazīt ne spaidītāju, ne asaru.

Un tas mani pieved pie pēdējā novērojuma, kas raksturo jau- nā Civillikuma politisko nozīmi. Es jau citā vietā ieminējos par jurisprudences un tiesību konservatīvo raksturu, bet es tad vēl neteicu, kas ir šī konservatīvā rakstura galvenais cēlonis. Tā ir cil- vēka dziņa pēc taisnības un taisnprātības. Dziņa pēc taisnības un taisnprātības ir tik veca kā likums; pat vecāka, jo tā izpaudās arī tad, kad rakstisku likumu nemaz vēl nebija. Bet mēs labi zinām, ka taisnība nekad nav bijusi absolūta, visiem vienlīdzīgi piemē- rojama. Taisnība pat gadsimtiem ilgi pilnīgi apzinīgi piemērota dažādām sabiedrības šķirām un dažādi. Bija valdnieka taisnība, bija kunga taisnība, bija kalpa taisnība. Bija bagāto un nabago taisnība. Ne tikai šai zemē, kuŗa šodien ir mūsu patstāvīga valsts; arī citur, var teikt, gandrīz visur.

Bet zem netaisna likuma ledus segas kvēloja tālāk dziņa pēc taisnības, kvēloja izjūta par īsto taisnību, par tautas taisnību, kas visiem viena un visiem sasniedzama. Un, lūk, šo tautas taisnību cenšas mums dot arī jaunais Civillikums. Cenšas — jo nekas nav pilnīgs un arī jaunā likumā vēl būs nepilnības, kuŗas vēlāk nāk- sies labot, būs robi, kuŗus vēlāk nāksies piepildīt.
 
Ceļu uz jauno taisnību pašķiŗ Civillikuma pirmais pants, kas nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.
 
Ceļu uz jauno taisnību atveŗ arī atkratīšanās no kazuistikas, no lieka balasta, kas, skaitliski runājot, samazināja likuma pan- tu skaitu no 4636 uz 2400. Likums ir vienkāršāks, saprotamāks, vieglāk iegaumējams un vieglāk piemērojams. Visi to var saprast un neviens vairs, pie labas gribas, neatrodas «grāmatas ar septi- ņiem zieģeļiem» priekšā, par kuŗu tautas valodā runāja, ka « tā esot priekš kungiem un advokātiem». Gan jau arī tagad vēl būs nesaprašanās un pārpratumi, gan jau arī vēl prāvu zaudējušais vainos likumu un tiesu. Bet mēs tomēr zinām, un es varu to šeit apliecināt, ka tautas taisnības ziņā jaunais Civillikums ir milzīgs solis uz priekšu un ceļa rādītājs jauniem sasniegumiem.
 
Kā vienu no nākotnes mērķiem, kuŗa piepildīšana atbilstu instinktīvai tautas taisnības dziņai, es minēšu likumu normas, kas kārtotu vēl daudz plašāk nekā tas šodien ir darīts, attiecības pret valsts un tautas mantu. Arī šai virzienā jaunais laiks ir ienesis lielas pārmaiņas faktiskos, materiālos apstākļos un līdz ar to arī tiesiskā izjūtā. Viena taisnība, viens likums visiem, bet attiecībā pret valsts un tautas mantu man gribētos vārdu «taisnība un li- kums» priekšā vēl redzēt vārdu «stingra».
 
Bet atgriežoties pie Civillikuma, mēs varam teikt, ka ar to pilsoņu un tiesnešu rokās ir ielikts jauns ierocis, kas nodrošina taisnību pēc mūsu labākās ticības. Un vienosimies visi, lai tā pie- mērošanā mēs visi, ir tie, kuŗus sargā likums, ir tie, kuŗiem jāsar- gā likums, neaizmirstu klasisko norādījumu tiesiskai un taisnīgai sabiedriskai sadzīvei:
«Nepieciešamās lietās — vienība, apstrīdāmās lietās — brīvība, visās lietās — saderība.»
 
 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.29-36.

Ziņu abonēšana