Tiesu palātas civīldepartamenta priekšsēdētājs Teodors Zvejnieks

 

Lauku nekustama īpašuma dalīšana
pēc jaunā Civillikuma.

Par lauku nekustamas mantas dalīšanu Civillikumam runāt nākas tajos gadījumos, kad kāda lauku saimniecība pieder kopīgi vairāk personām un kad no tām kaut viena vēlas izlietot to likuma noteikumu, pēc kuŗa nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā. Tāds kopīpašums var būt nodibinājies, vairākiem kopā iepērkot kādu lauku nekustamu mantu, bet biežāki gan — vairākiem kopā mantojot to no kopīga radinieka. Šādas kopīpašuma attiecības tad nu izbeidz dalīšana. Tā domājama divējāda: vai nu sadalot reālās daļās zemi ar tās piederu­miem, vai atkal tāda, ka viens dalībnieks patur visu kopīgo mantu un ar pārējiem norēķinās. Katrā no šiem gadījumiem var dalībniekiem ras­ties interešu pretešķības, un tādēļ Civillikumam jādod normas, kas šīs pretešķības izlīdzinātu.

Bet nevien tas nodarbina likumdevēju, kā saskaņot vairāku līdz- saimnieku privātās intereses un izlīdzināt viņu domu pretējības. Šajā māju dalīšanas lietās likumdevējam jārunā pie reizes arī tad, kad da­lībniekiem nekāda strīda nav. Likumdevējam, lūk, jābūt nomodā arī par vispārības interesēm; bez pašiem lietas dalībniekiem lauku māju dalī­šanas iznākumā ieinteresēta arī valsts saimniecība: valsts nevar vienal­dzīgi nolūkoties, ka līdzmantinieki izdala zemi, jo zemei jāsagādā pārtika visiem valsts iedzīvotājiem. Valsts vērība šajās dalīšanas lietās pie­griežas tam, lai neciestu saimniecību ražotspēja, bet bieži vien aizmirst acīs paturēt mantinieki to; sadala, kā kufo reizi vienojas, un par iznā­kumu nereti vēlāk jāsūrojas. Katras jaunas vienības radīšana saistīta ar jauniem apbūves izdevumiem, bet iepriekš celtās ēkas, kas pēc apmē­riem aprēķinātas visai nedalītas mājas platībai, var palikt dalīšanā sa­mazinātai platībai nepiemērotas, līdz ar ko zudumā iet daļa šai būvēs ieguldīto vērtību. Tad vēl, sadalot saimniecību sīkās platībās, lai tik vien katram iznāktu savs stūrītis, var to tā saskaldīt, ka vienas labas saim­niecības vietā nāk vairākas vārgules. 

Šādas parādības nav citādi novēr­šamas, kā dalīšanu pakļaujot zināmai kontrolei. Civillikums šai ziņā no­saka tikai tikdaudz, ka dalīšanā jāievēro noteikumi, kas aizliedz vai nu pārāk saskaldīt nekustamus īpašumus, vai vispār tos sadalīt. 

Šos noteiku­mus Civillikums pats nedod, bet atstāj šo patstāvīgo saimniecisko prob­lēmu kārtot Agrārlikumam. Šim likumam nāksies dot noteikumus, kas neatļauj veco saimniecību platību samazināt tālāki par to, kas nepie­ciešama, lai saimniecībā esošās ēkas joprojām varētu lietderīgi izmantot un kas jaunradāmām saimniecībām prasa tādu platību, kas nodro­šina ģimenei iztiku un saimniecībai iespēju pastāvēt. Kādas normas agrārlikums noteiks, galīgi noskaidrosies tuvākā laikā. 

Ja vecās saimnie­cības centram ar ēkām paliktu pie dalīšanām 2/3 no visas saimniecības kopplatības, bet atdalāmo daļu platība nevarētu būt mazāka par 15 ha. pie kam Zemkopības ministrija šo noteikumu izpildīšanai rūpīgi sekotu, tad varētu domāt, ka ar pirmo noteikumu būtu glābts no nevērtības tas kapitāls, kas centra ēkās ieguldīts. Ēkas katrā saimniecībā celtas atbil­stoši vajadzībai un, atņemot mājai vairāk par 1/3 , tās var kļūt nepiemē­rotas. Tādu kompetentu atzinumu šinī jautājumā devusi arī mūsu lauk­saimniecības interešu pārstāve — Lauksaimniecības kamera. Tādā kārtā, kopmantas reāla sadalīšana, kaut arī būtu zem zināmas kontroles, iz­slēgta nebūtu, ja saimniecības platība vai citi apstākļi to pieļauj, nekai­tējot saimniecības pastāvēšanai. Tāda kontrole neskārs pat ap 35.000 saimniecības; tās ir tādas, kurām ir vismaz 45 ha liela platība; no tām ^2/3 vai 30 ha iznāktu mājas centram, bet ar pārējiem 15 ha var dibināt jaunu vienību. Ja mantinieku šādā reizē nebūtu vairāk par diviem, tad ar ne­lielu piemaksu mazajai saimniecībai dalīšana būtu izkārtota. Saimnie­cību, kas mazākas par 45 ha, ir viss saimniecību vairums, kufās, ja tās pieder vairākiem, reāla dalīšana pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Sacītais ļauj mums apsvērt, ka iespējai sadalīties, katram saņemot zemes stūrīti, pēc kā tiecas vai ikkatrs līdzmantinieks, būtu šaurākas robežas, nekā līdz šim. Ja, gribēdami sevi pārbaudīt, vai šādam ierobežojumam ir taisnīgs pamats, mēs pamestu skatu pāri mūsu valsts robežai uz mūsu tuvāko kaimiņu pusi, tad tur redzētu vislielāko dažādību. Mūsu tuvākās kaimiņu valstis Lietuva un Igaunija līdz pēdējam laikam nebija saska­tījušas vajadzību radīt kādus reālās dalīšanas ierobežojumus, turpretim Vācija pat saimniecības ar 125 ha lielu platību uzskata par nedalāmām. Igaunijas un Lietuvas piemēram mēs sekot nevaram, jo mums ir jau pā­rāk daudz sīku vienību. Visu mūsu saimniecību trešā daļa ir tikai 10 ha lielas. Tādu ir 89.000, bet no tām apmēram puse pat tikai 5 ha lielas. 

Sekojot tieksmei katram tikt pie «sava kaktiņa, sava stūrīša zemes», lai cik arī veselīga un atbalstāma ir tāda tieksme, — nedrīkstētu tomēr galīgi zemi sadrumstalot un nostādīt zem jautājuma zīmes viņas spējas veikt valsts uzturēšanas uzdevumus. 

Agri vai vēlu šai virzienā ejot, nāktos apstāties, tāpēc, varbūt, ir labi, ja to dara jau tagad. Vācijas 1933. gada likums pasludina par nedalāmām saimniecības, kuŗu platība ir mazāka par 125 ha. Ja šāda saimniecība nonāk vācu tautības un pavalstniecības īpašniekam, kas ar ģimeni saimniecībā dzīvo un to apstrādā, tad saim­niecība pēc likuma kļūst par dzimtmāju, kas nav dalāma. Pie mums tādas platības saimniecību ir pavisam pāris tūkstoši, un mēs tās skaitām jau par lielsaimniecībām, bet pēc mūsu līdzšinējām saimnieciskām atziņām, mūsu apstākļos piemērotākais saimniecības veids ir spēcīgas mazgrunt- niecības, kas, saistot pie zemes iespējami lielāku skaitu iedzīvotāju, vis­labāk var nostiprināt mūsu lauksaimniecības valsti. 

Nedalāmības robežai mūsu apstākļos tādēļ ievērojami jāatkāpjas no Vācijas normas. Tāda pie mums varētu būt minētā 45 ha platība.

Mēs līdz šim tad nu būtu apskatījuši iespējas sadalīties dabā reālās daļās, un no teiktā mums kļūst redzams, ka bieži vien nāksies kārtoties pēc otra dalīšanas veida, kas jau sākumā minēts, t. i. — dalīties naudā, vienam paturot saimniecību, ja tā nav dalāma. Līdz ar to izvirzās jautā­jums, kuŗam no mantiniekiem dodama dabā saimniecība, kas nav da­lāma, vai arī ir tādā lielumā, ka dabā visiem daļas neiznāk. 

No senseniem laikiem daudzās valstīs pazīstama vīriešu kārtas priekšrocība pret sie­vieti un vecākā pēcnācēja priekšrocība pret jaunāko (piem., Latvijā, Aus­trijā, Bulgārijā, Čechoslovakijā, Dānijā, Ungārijā). Vīriešu priekšrocība savā laikā varēja būt domāta tam nolūkam, lai paliktu negrozīts saim­nieka uzvārds, bet vecākā bērna lielākām tiesībām gan var būt tīri saimniecisks pamats; no tēva atkarājas noteikt, kuŗam bērnam jāpaliek mājā; dabīgi, ka viņš parasti izvēlējās fiziskam darbam nobriedušākos — vecāko dēlu vai meitu. Viņi tad nu, palikdami par tēva palīgiem un gatavodamies viņa gaitas uzņemt, dabīgi izpelnīja priekšrocības pret jaunākajiem, kuŗi varbūt bija pat tēva māju atstājuši. 

Tagadējā lauku ģimenē vērojami citādi apstākļi. Ja bērnu vairāk un tēvs, pirms bērni izaug, kavējas vecākajam māju atdot, dažkārt un ļoti bieži pat vecākais māju atstāj, un tēva palīgos paliek jaunākie bērni. Šādos apstākļos dzi­muma un vecākuma priekšrocībām nav vairs agrākā attaisnojuma. Ja meita vai jaunākais dēls palīdzējuši tēvam māju turēt un kopt un savu dzīves laiku apmierinājušies ar to ērtību minimumu, ko spēj dot lauku dzīve, kamēr viņu vecākais brālis atrāvies no lauku dzīves un dzīvojis pa pilsētu, dažā labā gadījumā atsvešinādamies no savējiem, tad par ne­taisnīgu nāktos sajust likuma pavēli izraidīt no mājas lauku rūķus un atdot māju šim pilsētniekam (varbūt pārdošanai) tādēļ vien, ka dzimums vai vecākums tam dod tādas priekšrocības. 

Tagadējam laikam par vairāk atbilstošu jāuzskata dot priekšroku tam, kuŗš saimnie­ciski noderīgāks un piemērotāks saimniecības turpināšanai (sal. Šveices Civillikumu.).

Tādas īpašības ir vispirms tam, kas pats nodarbojas ar zemkopību. Viņam tad vispirms dodama iespēja pielietot savas darba spējas uz savas zemes, ja šīs zemes viņam vēl nav. Zeme vispirms ze­mes kopējiem, tiem, kas ar zemi saistās ir ar savu dzīvi, ir darbu. Jāap­zinās, ka dodot priekšroku uz zemi dabā zemes rūķiem — mājās dzīvojo­šiem bērniem, — to nenodod kādu bagātu ļaužu rokās. 

Tas rada zināmas grūtības, izkārtojot atmaksas līdzmantiniekiem. Šais nolūkos izdevīgāki būtu priekšroku pirmā kārtā dot atmaksu spējīgākiem, vai tiem, kuŗu daļas lielākas (tā piem., Zviedrijā pēc 1890. g. lik.). Bet ja pieņem pēdēji minēto viedokli, tad rodas bažas, ka zemi saņems nevis zemkopji-arodnieki, bet bieži vien tie, kam zemkopība ir atpūtas brīža — svētdienas darbs. Nevarētu apstiprināt tādu priekšrocību, ar kuŗu zemes aroda nepiekopēji paliktu par zemkopjiem, bet dzimušam zemkopim, no mājas izraidītam, būtu sarūgtinātam jāpaliek par pilsētnieku. 

Vairākus gadu desmitus iedzīvotāju plūdums pa mākslīgi radītu gultni gājis no laukiem uz pilsētu, kas novedis pie tik ačgārniem apstākļiem, ka pilsētās bija darba, bet uz laukiem darba darītāju trūkums; ja šīs straumes virzienu nevarētu pagriezt atpakaļ, tad vismaz nevar padarīt par sekotājiem sau­cienam «uz pilsētu» tos, kuŗos ir dziņa būt lauku cilvēkam un strādāt lauku darbu, kā savu maizes devēju arodu. Tādēļ liktos, ka jāatsakās to­mēr no mantīgāko nostādīšanas mantojuma dalīšanas lietās pirmā rindā, kaut arī tas atvieglotu izkārtot dažas mantinieku attiecības. Šiem man­tiniekiem vieta dodama pēc tam, kad zemi dabā dabūjuši zemkopji-arodnieki.

To arī Civillikums nosaka: «nevar savu daļu prasīt dabā, ja visiem tādu neiznāk, līdzmantinieks, kas nenodarbojas ar zemkopību». Tālāk likums nosaka, ka arī tas līdzmantinieks sevīm dabā daļu prasīt nevar, «kam pašam vai kuŗa laulātam jau pieder lauksaimnieciska rakstura ze­me, kuŗas platība pārsniedz likumā noteikto mazāko apmēru». Ja ģime­nei ir jau zeme, kur savu darbu pielietot, tā nevar kārot sev otru saim­niecību, atstājot tukšām rokām to, kam zemes nav, bet kas tai savus spēkus grib dot. 

Tomēr, ja lauksaimnieciskās zemes stūrītis, kas manti­niekam jau pieder, mazāks par 15 ha, likums neliedz viņam iegūt sev plašāku darba lauku — dabūt daļu dabā. Paliek vēl viens iekārošanas un strīdus ābols — saimniecības centrs ar ēkām, ko Civillikums nosauc par mājas vietu. Ja no mājas dabā daļa iznāk tikai vienam mantiniekam, tad īpaša strīda ap mājas vietu nepaceļas, bet viņš ir ass visos gadījumos, kur daļas dabā saņem divi mantinieki. Saprotamā kārtā pēc mājas vietas tieksies katrs mantinieks, un tādēļ likumam jāpasaka, kam pirmtiesība

uz šo mājas vērtīgāko daļu. Par taisnīgāko likums ieskata, ka mājas vietu dabū tas mantinieks, kas vairāk no sevis devis saimniecībai vai nu ar darbu, vai citādi, likuma vārdiem izsakoties, «kas ilgāki strādājis saim­niecībā vai vairāk atbalstījis saimniecību ar saviem naudas līdzekļiem». Ja nu šo nopelnu ziņā būtu līdzīgi abi mājas vietas prasītāji, tad priekš­roka dodama radiniekiem (mantojot no vecākiem — dēlam pret māti vai tēvu), starp radiniekiem — vīriešiem un starp vienāda dzimuma manti­niekiem — gados vecākam. Šinī vietā dzimuma vecuma priekšrocība nenodara netaisnību, jo tās te nenobīda pie malas nevienu, kam lielāki objektīvi nopelni saimniecības labā. Vēl varētu jautāt, kāpēc bērniem priekšroka pret vecākiem. Bez tā, kas nupat minēts, runājot par mājas vietu, ir vēl Civillikumam tāds noteikums, ka «tēvs un māte, daloties ar saviem pilngadīgiem bērniem, un arī patēvs vai pamāte, daloties ar pa­bērniem, nevar prasīt savas daļas dabā». Paskarbs šis noteikums izklau­sās pret tēvu un māti, bet liktos tomēr, ka tam ir savs attaisnojums. Mirušā vecākā griba varētu būt tikai tāda, lai viņa mantas labumus bau­dītu viņa bērns, bet ne kāda viņam sveša ģimene. Ja pārdzīvojušais ve­cākais vēl spēka gados, tad var notikt tas, ko mirušais nebūtu vēlējies                                                                                  l

nekādos apstākļos, t. i. pārdzīvojušais dibinās jaunu ģimeni, kuŗā pilnga­dīgais dēls vai meita jau jutīsies pasvešs; ja nu tad māju nodod šim ve­cākam, tad pilngadīgais dēls vai meita paliek bez izredzēm nodibināt mājā pastāvīgu dzīvi; viņi aizies no mājas, nesot līdz taisnīgu sarūgtinā­jumu par to, ka svešas ģimenes labā paliek viņu mirušā vecāka manta.

Ja pārdzīvojušā vecākā spēki nav vairs tik vingri, ka viņš varētu vēl ilgu laiku būtu visu gaitu gājējs, — kas bieži vien tā arī būs — ja bērni jau ir pilngadīgi, — tad nesaimnieciski būtu atstāt veco tēvu uz kādiem gadiem par saimnieku, lai viņam nomirstot būtu jāatkārto dalīšanās un jāuzliek mājai jaunas atmaksas. Šādu gadījumu novēršanai domāts mi­nētais paskarbais noteikums, lai vecākā paaudze, mantojot līdzās ar jau­nāko paaudzi, piekāptos, un mājas tiktu jaunākiem, kuŗu rokās tās ti­camāki pasargātas no drīzas jaunas dalīšanas.

Izšķirot priekšrocību jautājumus, nav sasniedzams citāds iznākums, ka vienam vai vairākiem mantiniekiem jāpaliek otrā vietā. Šajā otrā vietā paliekošo būs lielāks skaits, nekā zemi dabūjušo, un ļoti svarīgs ir tālākais jautājums, par šo mantinieku tiesībām dalīšanā. Runa te var būt par tiesību uz atmaksu un par šīs atmaksas apmēru. Še asi saduras mantinieku-mājās palicēju un mantinieku-izgājēju intereses. Pēdējie, kuŗiem nav palikšana tēva mājā, izejot tiecas dabūt pēc iespējas lielākas atmaksas. Mājās palicēja interese — tikt, cik iespējams lēti cauri, atmak­sāt maz, un, ja tā varētu, — pat nemaksāt nemaz. 

Dažkārt cilāta doma, ka līdzmantiniekiem varētu neko neatmaksāt no lauku mājas, lai mājās palicēju no parādiem pasargātu, — nav taisnīga. 

Visi bērni līdz­tiesīgi attiecībās ar augšupējiem; uz šāda pamata viņi visi līdzīgi manto pēc tēva vai mātes, kā citur, tā arī pie mums. Liedzot viņiem tiesību uz atmaksu no zemes, īstenībā liedz viņiem vispār tiesību mantot, jo lauku zeme ir tā vērtīgākā, ja ne vienīgā manta, uz kuru lauku bērnu mantot-tiesība var attiekties. Tādu ceļu ejot, lauku bērni būtu padarīti beztiesīgi, pie tam tikai lauku bērni, jo citu iedzīvotāju bērni baudītu pilnā mērā tiesību piedalīties savu augšupējo mantojumā. 

Šādu principu nevarētu diezcik pārliecinoši motivēt arī ar saimniecisko apsvērumu, ka jāsargā jaunais saimnieks no apkraušanas parādiem. 

Saimniecība, protams, no pārapgrūtināšanas sargājama, bet bažām, ka atmaksas novestu pie bīs­tama stāvokļa, nav īsti pamata. Pēc Valsts statistiskās pārvaldes 1936. g. 7/8 mēnešu biļetēna ziņām pēdējā laika kapitālu ieguldījumi saimniecī­bās sasniedz uz katru ha derīgas zemes Ls 154,40. No šīs summas iz­maksas mantiniekiem ir tikai Ls 13,60 no hektārā, kas ir 8,8% no saim­niecības kapitālieguldījumiem. Šie skaitļi nav tādi, kas dotu pamatu bažām, ka atmaksas varētu novest postā saimniecības, un tādēļ jāieskata par iespējamu ievērot arī līdzmantinieku taisnīgo tiesību uz līdzdalību tēva mantojumā.

Atzīstot principā līdzmantiniekiem tiesību uz atmaksām, jāņem vērā, ka jaunais ražotājs sargājams no nastām, kas saimniecībai nav pa spē­kam. 

Valsts intereses to prasa, un to ievēro lielākā vai mazākā mērā vairums valstu, dodot saimniecības jaunajam vadītājam zināmus atvieg­lojumus. Šie atvieglojumi iespējami trejādā veidā: dodot zināmu daļu priekšā bez atlīdzības, nosakot mērenu novērtējumu un atlaicinot atmak­sas. 

Tādu vai līdzīgu ceļu iet Šveices, Igaunijas, Austrijas un Čechoslovakijas civillikumi. Vācijas jau pieminētais 1933. g. likums par dzimt- mājām tiem bērniem, kam uz māju nav tiesību, nekādu kapitālu at­maksu, kā to pie mums saprot, neparedz. Likums piešķir šiem bērniem līdz pilngadībai no saimniecības piemērotu iztiku un audzināšanu; tālāk, samērīgi saimniecības spējām, jāgādā par viņu arodnie­cisku izglītošanu; viņi var dabūt arī pabalstu, nodibinot patstāvīgu dzīvi, ja mājas līdzekļi to atļauj, un, beidzot, ja vēlākos gados dzīves likstās viņi nonāk trūcībā, viņiem pret darbu dodams tēva mājā patvērums. 

Ar šiem labumiem jāuzskata par segtu atmaksa par mantojuma daļu. Tā tad bērnam, kas pieaudzis un darbam sagatavots jau tēva dzīves laikā, no tēva mantojuma nekas vairs nevar pienākties. Kādu da]u no saimnie­cības vērtības drīkst sasniegt bērnam dodamo labumu kopsummu, vācu li­kums nepasaka. Viņš kā augstāko min saimniecības spējas — bet tā ir pārāk nenoteikta mēraukla; strīdus gadījumā tomēr nāksies nodibināt, kāda mājas vērtības daļa jāsasniedz no mājas izdodamo labumu kop­summai, lai varētu to uzskatīt par atbilstošu saimniecības spējām. Tad jau tiešāks un atklātāks ceļš — tūliņ likumā pasacīt, līdz kādai mājas vēr­tībai līdzmantinieku pretenzijas drīkst sniegties. 

Tā to dara arī mūsu Civillikums. Abu pušu interesēs viņš nosaka, līdz kādai vērtības daļai (proti, līdz ²/₃ tirgus vērtības) mājās palicēju mantinieku var apgrūtināt. Mantinieku aprēķinu pamatā pie mums ir nevis kādas grūti uzmināmas saimniecības ikreizējas spējas, bet mājas vērtība.

Mūsu līdz šim spēkā esošais likums liek ņemt šo vērtību mērenu, tā­pat, kā jau minēts, to dara ārvalstis. Par šīs mērenības mērauklu vienas valstis nosaka zināmu daļu no tirgus vērtības (Šveice, Igaunija), citas — mājas ienesīguma vērtību, kas pie lauksaimnieciskiem objektiem zemāka par tirgus vērtību. Tiklab viens, kā otrs no minētiem vērtības noteikša­nas paņēmieniem dod mērenu novērtējumu, pie kam Šveices likums ³/₄ tirgus vērtības liek uzskatīt par ienesīguma vērtību. Mēs pēc ienesī­guma vērtības varēsim rēķināt tikai tad, kad visā valstī būs vienādi iz­darīta zemes vērtēšana pēc lauku nekustamas mantas kadastra. Kamēr nav tādu gatavu ienesīguma vērtību datu; mazāk kļūdu un nevienmērī­bas sagaidāms, ja arī pie mums rēķināsies pēc pirkuma-pārdevuma (tir­gus) vērtības. 

Atmaksu aprēķinos mūsu Civillikums, kā jau minēts, to pazemina līdz ²/₃; šādā kārtā mājas paturētājs vai mājas daļas saņēmējs dabū vērtības priekšā citiem; atmaksas līdzmantiniekiem aprēķinot tikai no pārējām ²/₃. Likums pie tam pasvītro, ka ēkas nav novērtējamas atsevišķi, bet kopā ar zemi. Ja arī ēkas ir, atmaksa tomēr aprēķināma no apbūvētās zemes vērtības, tā ka pašu ēku vērtība par sevi svarā nekrīt. Likvidējot saimniecību par tirgus cenas vērtību, par ēkām pilnu samaksu nekad nesaņem; lauku mājas pircējs par apbūvētu zemi gan, protams, maksā vairāk, nekā par neapbūvētu, bet pirkuma cena ir zem zemes un ēku kopvērtības, tādēļ arī nevar domāt, ka būtu taisnīgi uzlikt atmaksu tieši par ēkām. 

Tomēr nevar arī tādu domu par taisnīgu atzīt, ka vaja­dzētu vērtējumu izdarīt zemei vien, it kā ēku nebūtu, un no tās vien arī atmaksas aprēķināt. Ja šādā gadījumā paliela māja dabā paliktu diviem dēliem, viens saņemtu centru ar gatavām ēkām, otrs neapbūvētu zemes gabalu. Ja nu vērtētu zemi vien, tad par katru ha zemes tikpat daudz nastu (atmaksu, tēva parādu) būtu jānes tam, kas saņem apbūvētu zemi, kā tam, kam kailā zeme vēl jāapbūvē. Nastas būtu acīmredzami netaisni sadalītas. Tādas netaisnības nav, ja zemi vērtē pēc tirgus vērtības — centru kā apbūvētu, atgriezumu kā neapbūvētu, un abiem saimniekiem vienādi pretī nāk, atmetot ¹/₃ vērtības. Šo trešdaļu vērtības mājas pa­turētājiem dod priekšdevā, lai atmaksu pienākumi māju nenovājinātu, un atmaksas izdarāmas tikai no vērtības pārējām ²/₃. Par mantojuma atstājēja parādiem gan jāatbild arī šai priekšā dotai trešdaļai. 

Mājā sa­dzīvotais inventārs pēc veciem civillikumiem nav saimniecības piederums; tādēļ inventārs dalāms atsevišķi no zemes, tomēr priekšroka to paturēt, no līdzmantiniekiem atpērkot, ir tam, kas dabū zemi. No aprādītā kārtā aprēķinātas vērtības mantinieki atmaksas saņem samērīgi katra manto­juma daļai.

Vēl jāatzīmē kāda jauna norma, kas no svara mantinieku savstarpējos atmaksu aprēķinos. Nākas vērot, ka skolotais dēls no tēva sakrātās man­tas pēc tēva nāves prasa uz pastāvoša likuma pamata sev tādu pašu daļu, kā viņa neskolotais brālis, aizmirstot, ka dēlam ar izglītību iedota līdzi dzīvē visvērtīgākā manta. 

Sagādāt līdzekļus bērnu izglītošanai augstā­kās skolās ir grūts uzdevums mājai un īpaši tēvam; varbūt šais rūpēs dalījies arī neskolotais dēls, un var pat būt, ka par tādu viņam bija jā­paliek taisni tādēļ, ka citādi nebūtu varējis uzsāktās izglītības gaitas līdz galam iziet tagadējais skolotais mantinieks. 

Jaunais Civillikums nedomā, ka skolotam dēlam būtu tiesība aizmirst to, ko viņš no mājas izglītībai saņēmis. Kā taisnīgs izlīdzinājums skoloto un neskoloto bērnu attiecībās domāts Civillikuma noteikums, ka tas, ko lejupējie dabūjuši no augšupējiem izglītībai skolās, kas augstākas par obligātoriskām, jāpieskaita augšupējā mantojumam un aprēķinos ar līdzmantiniekiem šādām vajadzī­bām saņemtais jāatskaita no aprēķināmās mantojuma daļas. Tāds no­teikums taisnīgi palielina zemes arāja - dēla daļu tēva mantojumā.

Tie nu ir tie atvieglojumi, kas grib panākt, lai mājas ražošanas spē­jas no dalīšanām izietu nesadragātas, un tā varētu godam pildīt savus uzdevumus. Tālāk par atmaksu laiku sakāms, ka tam jābūt tādam, lai atmaksu saņēmēji varētu drīzāk domāt par sava stāvokļa nostiprināšanu ārpus mājas, no otras puses atkal tam, kas atmaksā, arī jādod zināms laiks pienākuma veikšanai. Te jūtama ilgtermiņa kreditiestādes vidutā- jības svētība abām pusēm, un varētu tikai vēlēties, lai ilgtermiņa kredīt­iestādēm būtu iespējams pilnībā uzņemties uz sevi šo gādību. Tomēr jābūt gatavam arī tādai varbūtībai, ka daļu atmaksas nāksies izdarīt saviem spēkiem. Tādos gadījumos atmaksu saņēmējiem jāapbruņojas ar zināmu pacietību. Tas īpaši tad, kad mantiniekam, kas dabūjis daļu dabā, izmaksām jāsagādā skaidrā naudā vairāk par 50% no saņemamās man­ias vērtības, tāpat arī tad, kad atmaksātājs saņēmis zemi bez ēkām, caur ko pirmajos gados, kamēr ēkas saceļ, jaunā saimnieka stāvoklis ļoti grūts un maksātspējas mazas; šādiem maksātājiem tiesa pret pietiekošu no­drošinājumu var noteikt izmaksai laiku līdz 10 gadiem, atkarībā no iz­maksājamās summas lieluma, saimniecības ienākumiem un izmaksas sa­ņēmēja apstākļiem.

Vērtības pazeminājums par ¹/₃ atmaksu aprēķinam, tēva dzīves laikā izdoto vērtību atskaitījums no atmaksām, atviegloti samaksas termini, viss tas kopā padara atmaksu pienākumu par tādu, kas, nenovājinot jauno mājas vadītāju, dod viņam iespēju taisnprātīgi pildīt savus pienāku­mus pret līdzmantiniekiem. Kas zīmējas uz to vērtības daļu, ko jaunais saimnieks dabū priekšdevā, tad par to jāsaka, ka mājās palicējs to dabū aiz apsvērumiem, kas balstās uz valsts saimniecības interesēm; ar to do­māts palīdzēt jaunajam saimniekam uzturēt saimniecību tādā spēkā, lai tai nebūtu vajadzīgs ārējs atbalsts, bet tā pati visādos apstākļos spētu veikt savus uzdevumus.

No jaunā saimnieka sagaida, ka viņš tālāk kops un sargās tēva sētas tradicijas un tai ziedos savus spēkus. Tādēļ, lūk, tie priekšrocīgie la­bumi, ko viņš saņēmis dalīšanā, saimniekam nevar palikt, ja viņš māju tālāk negrib kopt, bet to atsavina, lai no saņemtā iemantotu sev kādu personīgu peļņu. To neatzīst par pieļaujamu ne tie citu valstu li­kumi, kas piešķir saimnieciskus atvieglojumus mājās palicējam, to ne­pieļauj arī mūsu jaunais Civillikums. Ja mantinieks, kas saņēmis savu daļu dabā, atsavina savu saimniecību vai tās daļu pirms 10 gadu note­cēšanas, tad līdzmantinieki var prasīt, lai viņiem piemaksā starpību starp novērtējumu, pēc kuŗa viņiem izdarītas izmaksas, un tirgus vērtību da­līšanas laikā, bez tam mantinieki var vērsties arī pret mājas pircēju ar savu tiesību māju no viņa izpirkt.

Ar to es būtu beidzis savu uzdevumu iepazīstināt klausītājus ar li­kumdevēja mērķiem un apsvērumiem, no kuŗiem izšķetinājušies likumā lasāmie panti. Atliek tikai vēlēties, lai jauno likumu lauku sētās uz­ņemtu ar to labvēlību, kādu pelna viņa mērķis — izvest caur mantinieku strīdiem viņu tēva māju stipru un nedragātu.

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.130-138.