Latvijas universitātes profesors Dr. iur. Vasilijs Sinaiskis

 

Mūsu pienākumi un tiesības jaunajā
Civillikumā.

1.

1938. gada 1. janvārī stāsies spēkā jaunais Civillikums, kas rēgulēs mūsu privāto dzīvi kā personas, tā mantas ziņā. Jaunais likums nomai­nīs pašreizējos vecos civillikumus. Tāpēc mums katram tagad jāzina savas tiesības un pienākumi, it sevišķi tur, kur jaunais likums būtībā at­šķiras no vecā.

Parasti mēs domājam, ka civillikums paredz tiesības, ar kurām sais­tās kaut kādi pienākumi. Bet tādas domas nav visai pareizas, jo civil­tiesības, kaut gan ir privāta rakstura, tomēr prezumē sevišķa veida civīltiesisko sabiedrību, t. i. zināmu pienākumu summu, uz ku­riem pamatojas mūsu tiesības kā locekļiem šai sabiedrībā (skat. Si­naiskis, Civiltiesības — Prolegomena, Rīgā, 1935.). Tādā kārtā pienāku­mos izpaužas vispirms sociāls sakars. Pareiza pieeja jaunam Civilliku­mam prasa ne tikai to pazīt, bet vispirms zināt mūsu galvenos pienāku­mus un viņu pareizu izpildījumu. Civillikuma pirmā pantā tieši norā­dīts, kā pienākumi jāpilda. Tur teikts, ka tiesības izlietojamas un pie­nākumi pildāmi pēc labas ticības. Tā tad vajadzīga laba ticība. Pilsonis, kurš tiesības izlieto un pienākumus pilda ļaunā ticībā, tas pār­kāpj jaunā Civillikuma pamatnoteikumu.

Ne tikai pilsonim labā ticībā jāizlieto tiesības un pienākumi jāpilda, bet arī pašai tiesai normu iztulkošanā jāvadās no taisnības apziņas (5. p.), t. i. patiesības, radot tādā kārtā taisnīgas tiesības, cik plaši viņai tas at­ļauts Civillikumā. Tādējādi jaunais likums prasa, lai mēs visi kā civil­tiesiskās sabiedrības locekļi, būtu augstā morāles līmenī. Katram jāsa­prot, ka tiesības nav kaut kāds mēchanisks rēgulātors, bet vi­ņas ir liels kultūras spēks. Pilsoņi jāaudzina minētā virzienā. Jau skolā jāiegūst pareiza jēga par civilām tiesībām (privātām). Tāpat arī tālākā pašmācības ceļā jāizkopj labās ticības un taisnības jūtas. Mūsu privātā dzīve neierobežojas tikai ar mantiskām interesēm, bet dziļi skar pašu personu, sevišķi ģimenes tiesības, kuŗas ir tuvas katra cilvēka sirdij.

2.

Ģimene ir valsts pamats tai nozīmē, ka viss tas, kas norisinās veselīgā ģimenē, reālizējas arī valsts dzīvē. Tāpēc jaunais Latvijas Civil­likums piešķir sevišķu uzmanību ģimenes un ar tām saistītām man­tojuma tiesībām. Šais divās nozarēs galvenām kārtām izpaužas mūsu jauno civiltiesību reforma. Tādēļ iepazīsimies tuvāk ar tām.

Ģimene ir maza sabiedrība, kaut arī viņa sastāvētu tikai no di­viem locekļiem: vīra un sievas. Katrā sabiedrībā, parasti, viss nori­sinās kopējā saskaņā. Tikai nesaskaņu gadījumos lēmumus izšķir balsu vairākums. 

Bet ģimenē tādu vairākumu nevar sadabūt. Tāpēc nepie­ciešami piešķirt, kādam laulātam ģimenes lietās, izšķīrēja balsi, protams, ar noteikumu, šīs tiesības neizlietot nelietderīgi. Jaunais Civil­likums šo principu tieši ievēro.

Atzīstot abu laulātu vienlīdzību (85. p.) un noteicot viņu savstarpē­jos pienākumus (84. p.), likums tieši saka: «Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātiem pieder vienādas tiesības. Ja laulātie nevar vienoties, tad vīram pieder izšķīrēja balss; starp citu, viņš noteic dzīves vietu. Sievai nav jāpadodas vīra rīkojumiem, ja viņš savas tiesības izlieto ne­lietderīgi.» (85. p.). Šai pantā vīram piešķirta noteicēja balss tiesība laulāto nesaskaņu gadījumos. 

Daži pilsoņi, sevišķi sievietes, šeit var sa­skatīt vienlīdzības principa neievērošanu par labu vīram. Tomēr tāds uzskats ir nepareizs, jo šai vietā nav runa par dzimuma kārtu vienlīdzību, bet par ģimeni, kuŗā vīrs un sieva nav divi «es», bet sastāda vienu «mēs» (mazu sabiedrību).

Laulāto nesaskaņu gadījumā tomēr vienam jābūt noteicējam ģimenē, lai šī sabiedrība varētu pastāvēt.

Tā kā vīrs parasti ir smagāko nastu cēlējs, tad dabīgi arī viņam piekrīt izšķīrēja balss tiesība. Caurmērā vīri vairāk piedalās sabiedriskā dzīvē, kā sievietes un viņiem ir vairāk prak­tisku piedzīvojumu. Beidzot vīra daba ir pārsvarā racionāla, turpretim sieviete — emocionāla. (Sk. manu darbu: Dzīve un cilvēks — R., 1937., 34. lpp.). Sabiedrības darbība un ģimenes lietu kārtošanā, pareizāk ir, ja vadās no racionāliem apsvērumiem.

Vispārīgi jaunais Civillikums augstu vērtē sievieti, piešķirot tai pil­nīgu patstāvību dažāda veida tiesisku darījumu slēgšanā un neprasa, lai vīrs piedalītos kā padomdevējs (asistents). Arī mantiskās attiecībās nav aizskarta sievietes cieņa, kad jaunais likums uztic vīram pārvaldīt sievai piederošo mantu (izņemot viņas atsevišķo mantu; 90. u. c. p.).

Arī šeit izpaužas ģimenes princips, bet ne dzimumu kārta. Vīram piešķirtas minētās pārvaldības un lietošanas tiesības ģimenes in­terešu vienības dēļ, bet ne tāpēc, ka viņš ir vīrietis.

Pilnīgi šķirtas laulāto mantas sistēma, kur katrs pārvalda sev pie­derošo atsevišķi, nesaskan ar ģimeni kā īpašas sabiedrības jēdzienu. 

In­teresanti aizrādīt, ka jaunais likums, rēgulējot sabiedrības līgumu saistību tiesībās, paredz sabiedrības, kas sastāv no diviem un vairāk locekļiem (2241. p.). 

Ģimene kā divu locekļu sabiedrība nav pretrunā ar minēto sabiedrības jēdzienu. Protams, sacīto nevajaga saprast tīri juridiskā nozīmē, jo sabiedrības līgums ir patstāvīgs institūts. Tā­pēc ģimenes lietās nevar piemērot sabiedrības līguma pantus. Tie ir divi dažādi institūti. Ģimenes izcelšanās pamatā ir laulība, bet minētām sabiedrībām — vienkāršs līgums. Tomēr no svara, ka jaunais Civil­likums ģimeni apskata kā sevišķa veida «laulības bied­rību».

Šai ziņā ir būtiska atšķirība laulībai no sabiedrības līguma, kaut arī dažreiz tos jauc.

Jaunais Civillikums, piešķirdams laulāto mantiskās attiecī­bās vīram tiesību pārvaldīt un lietot sievas mantu (izņemot atsevišķo), neuzspiež šo sistēmu, ja kāds pilsonis tādu nevēlas. Laulātie savstarpēji vienojoties var noteikt sev citu mantas sistēmu (šķirtu vai kopēju). Tāpēc tagad ievests speciāls obligātorisks re­ģistrs, kuŗā atzīmē līgumus par pārgrozībām laulāto mantas attiecī­bās. Pateicoties šādai reģistrācijai, trešās personas var viegli uzzināt lau­lāto mantas sistēmu un iegūt ziņas par līgumiskiem mantas stāvokļiem.

Civillikums atcēlis vīra varu (kāda paredzēta vecā likumā) un ievedis laulāto vienlīdzības principu, jo biedrībā locekļi ir vienlīdzīgi.

Tomēr vecāku vara pār bērniem paturēta (177. u. c. p.), līdz bērnu pilngadības sasniegšanai. Vecos likumos šī vara var turpināties arī pēc pilngadības (romiešu tiesības). Šis aprobežojums rāda, ka tagad vecāku varas pamats ir pašu nepilngadīgo labklājība, bet ne vairs vie­nīgi vecāku tiesības. Vecākiem piešķirta vienlīdzība arī noteik­šanā par bērniem. Bet atkal domstarpību gadījumos izšķīrēja balss tiesība dota tēvam. (177. p.). Vecāku vara tagad vairāk ir pienā­kums, nekā tiesība. Tā raksturojas līdzīgi kā aizbildņa vara (191. p.). Pat arī mantiskā sfērā vecākiem (pirmām kārtām tēvam), lī­dzīgi aizbildņiem, piekrīt bērnu mantas pārvaldība (bet ne lieto­šana).

Likums atstāj arī bērniem zināmu rīcības spēju, proti, paredzot tiem atsevišķu mantu, kas brīva no vecāku pārvaldības (195. p.). Vēl jāaiz­rāda, ka nepilngadīgie, ja viņi sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu, var taisīt testāmentu par savu brīvo mantu (420. p. 2. d.), kaut gan pēc vis­pārējā noteikuma testāmenta sastādīšanas spēja paredzēta tikai pilnga­dīgiem (t. i. divdesmit vienu gadu sasniegušiem).

Mēs redzam, ka jaunais Civillikums nāk pretī dzīves vajadzībām, dodot bērniem iespēju rīkoties ar viņu atsevišķo mantu. Ar zināmiem ierobežojumiem atļauta viņiem pat testāmenta taisīšana.

Arī aizbildnības un aizgādnības noteikumi uzlaboti, vadoties no bērnu labklājības interesēm (216.—381. p.). Ievērojams ir 307. pants, kuŗā aiz­bildņu atlīdzība noteikta pieci procentes apmērā no tīrā ienākuma (1. d.), bet šīs atlīdzības vietā, likums paredz arī speciālu atlīdzību ne augstāku par pieci tūkstoši latiem (2. d.).

3.

Lielu reformu Civillikums ienesis arī mantojuma tiesībās.

Apskatīsim galvenās pārmaiņas, jo visus grozījumus, cik svarīgi no juridiskā viedokļa tie arī nebūtu, šai īsā darbā pieminēt nav iespējams. Vecos civillikumos mantojuma tiesības sastāvēja no dažādām sistēmām (partikulārisms), kas stipri traucēja mūsu privāto dzīvi. Tagad visā Latvijā radīta viena mantošanas tiesību sistēma.

Civillikuma 393. pantā lasām: «Laulātais saņem bērna daļu, ja pali­kušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, bet ja bērnu ir četri vai vairāk — ceturto daļu». Un 396. pantā teikts: «Ja mirušam laulātam nepaliek lejupējo, pārdzīvojušais laulātais saņem pusi no mantojuma un bez tam dzīvokļa iekārtu.» (1. d.). Tā tad pārdzīvojušā laulātā mantošanā radīts jauns princips, kas vienkāršo agrāko kārtību. 

Ievests arī jauns institūts, proti, pārdzīvojušam laulātam ir tiesība pārvaldīt un lietot nepilngadīga bērna mantu, ja mantojums ir ļoti mazs, proti 394. pantā teikts: «Ja mantojums ir tik mazs, ka to sadalot nav iespējams uzturēt nepilngadīgos bērnus, tad pārdzīvojušam laulātam ir tiesība pār­valdīt un lietot visu nedalīto mantojumu, bet laulātam no visa manto­juma ienākumiem jāsedz vispirms bērnu uztura izdevumi.» Šeit atkal jaunais likums priekšroku dod ģimenes principam, bet ne pārdzīvo­jušā laulātā tiesībām un interesēm.

Testāmentārās mantošanas nodaļā liela reforma izdarīta paša testāmenta sastādīšanā. Tagad tikai rakstītnepratējiem atļauts mu­tisks testāments. Likums saka, ja testātors neprot vai nevar rakstīt, tad viņa vietā var parakstīties kāda trešā persona, izņemot divus lieciniekus, bet par to jāmin pašā testāmentā un tas jāapstiprina lieciniekiem (450. p. 3. d.). 

Rakstīt neprašana uzskatīta par ārkārtēju apstākli, kas rada pa­matu mutiskam testāmentam (460. p.). Bet paredzēts arī ierobežo­jums, proti, tiklīdz mantojuma atstājējam rodas iespēja taisīt rakstisku testāmentu, tad mutiskais testāments zaudē spēku triju mē­nešu laikā no norādīto ārkārtējo apstākļu izbeigšanās (461. p.).

Jaunais likums vienkāršojis liecinieku piedalīšanos testāmentā tai­sīšanā. Privātu testāmentu sastādot pieaicināmi vismaz divi ticami lieci­nieki, kubiem likums atļauj piedalīties (446. p.). Ja testātors visu testā­mentu pats uzrakstījis un parakstījis, tad tas ir spēkā arī bez liecinie­kiem (451. p., sal. 453. p.). Publiskus testāmentus taisa pie notāra, pagasttiesā un pie Latvijas konsula ārzemēs (433. p.). Vecie likumi pra­sīja Rīgā tikai publiskus testāmentus, tagad tas vairs nebūs obligātoriski. Tāpat arī mantinieka iecēlums, kas līdz šim bija nepieciešami jāizdara testāmentā dažos Latvijas novados. Tagad tas vairs pie mums nekur ne­būs testāmentā būtiskais elements (418. p.). Vienkāršodams un atvieglo­dams testāmentā formu, jaunais likums nāk pretī dzīves vajadzībām. Pēdējās gribas izteiksmei ir liela nozīme dzīvē. Tāpēc Civillikums vien­kāršo dažas formālitātes, bet neatmet visas, lai nerastos šaubas par tes- tāmenta īstumu.

Pēc Civillikuma ir iespējams testāmentā paredzēt tādus līdzmanti­niekus, kuŗi nesaņem nekādu mantas daļu (472. p.). Šeit zināmā mērā izpaužas romiešu princips, kuŗiem mantinieka jēdziens bija plašāks par vienkāršu mantas pārņēmēju.

Lai saglabātu mantu ģimenei, paredzēts īpašs pēcmantinieka institūts (486. p.). Šai gadījumā pirmmantinieks aprobežots sa­ņemtā mantojuma atsavināšanas un apgrūtināšanas tiesībās (490. p.). Šī ideja ir sena, bet no saimnieciskā viedokļa lietderīga, jo sargā nekustamu mantu no sadalīšanas un atsavināšanas.

Jaunais likums ierobežo arī testāmentā taisīšanas brīvību, proti, zi­nāma mantojuma daļa jāatstāj pārdzīvojušam laulātam un lejupējiem, ja pēdējo nav, tad augšupējiem (vecākiem u. t. t., 423. p.). Šis institūts saucas neatņemamā daļa (422. p.), kas jāievēro katram testātoram, pro­tams, pie zināmiem apstākļiem (428. un 429. p.).

Salīdzinot ar vecajiem likumiem, vienkāršots arī legāta institūts (500. p.), t. i. atsevišķu lietu jeb mantojuma aktīva daļas novēlējums.

Civillikums ir paturējis līgumisko mantošanu (639. p.) un sav­starpējos testāmentus (604. p.).

Mantiniekiem, tāpat kā agrāk, ir atļauts vai nu pieņemt manto­jumu, vai atteikties no tā (689. p.). šī pati tiesība pieder arī līgumiskam mantiniekam, ja viņš tieši līguma nav atteicies no šis tiesības (689. p.).

Atzīstot mantojuma dalīšanas brīvību starp mantiniekiem, Ci­villikums tomēr paredz šai brīvībai ierobežojumus, proti, daļas atda­līšanas tiesība ierobežota ar pieciem gadiem (714. p. 1. d.). Šeit ir zināms saimniecisks pamats.

Tālāk paredzēti ļoti svarīgi noteikumi lauksaimnieciska rakstura zemes dalīšanai (731.—751. p.). Lai pasargātu lauku saimniecības no sadalīšanas pārāk sīkās vienībās, likums dod iespēju vie­nam mantiniekam saņemt visu dabā, bet pārējiem viņu mantojuma daļas izmaksāt naudā ar zināmiem atvieglojumiem (747.—749. p.). Kad šādā veidā saņemtu saimniecību mantinieks grib pārdot, tad viņa līdzmanti­niekiem, kas nav saņēmuši savu daļu dabā, pieder pirmpirkuma un iz­pirkuma tiesības. (751. p.). Šiem noteikumiem ir ļoti liela saimnieciska nozīme.

4.

Lietu tiesībās pārgrozības nav lielas. Jaunais likums pilnīgi atmetis dalīto īpašumu (virsīpašums un utilitārais īpašums), pa­redzot vienādu īpašuma jēdzienu visā valstī.

Saistību tiesībās ievietots graudniecības līgums (2196. u. s. p.) kā speciāls līguma tips. 

Graudnieks no vienas puses rak­sturojas kā strādnieks un viņam piemēro arī darba līguma noteikumus, bet no otras puses viņš uzskatāms arī kā nomnieks (2204. p. 2. d.; sal. 2178., 2196. p.). Pēc šiem noteikumiem graudnieks nevar patstāvīgi saim­niekot, jo ir padots saimniekam.

Autora tiesības jaunā Civillikumā nav uzņemtas, bet izdotas kā speciāls likums (simts pantu). Tās sastādīja nelaiķis profesors Būmanis. Šai likumā daudz precīzāki un pilnīgāki norēgulēti dažādie autora tiesību veidi. Pašas šīs tiesības raksturotas tieši kā personiskas tiesības, ne tikai mantiskas vien (10. p.). Šai īsā rakstā viņas tuvāk ap­skatīt nav iespējams.

5.

Lai mūsu pārskats būtu pilnīgāks, iepazīsimies ar šī  likuma garu. 

Proti, katrā likumā ir kāda vadoša ideja, kuŗa jāatrod, lai likumu pareizi novērtētu. Šī ideja ir mūsu Civillikumā jāsaprot kā tiesības, kuŗu būtībā izpaužas arī pienākumi.

A. Pienākumi, kuŗi iepriekš prezumē tiesības, lai paši būtu izpildāmi, piemēram, aizbildņa, aizgādņa, vecāku un pat laulāto pienākumi. 

Jaunā Civillikumā mēs redzējām, ka domstarpību gadījumos izšķirēja balss tiesība pieder vīram vai bērnu jautājumā tēvam. Bet šīs tiesības viņiem uzliek pienākumus, proti, nesaskaņu gadījumos izpildīt, tā sakot, priekšsēdētāja lomu. Viņiem jāizšķir jautājums, kad balsis da­lās uz pusēm. Tā tad vīra un tēva tiesības uzliek pienākumus. Sapro­tams, šos pienākumus pildot jārīkojas lietderīgi. Šādu terminu at­rodam arī jaunā Civillikumā (85. p. 2. d.).

Tāpat tanī gadījumā, kad vīram piešķirta tiesība noteikt dzīves vietu. Tā nav tikai tiesība vien, bet arī pienākums to darīt ģimenes labā. Viņam jāvadās no ģimenes, kā mazas sabiedrības interesēm, bet ne no savām personīgām.

No šī viedokļa mums saprotamas arī sievas tiesības uz vīra uz­vārdu (86. p.). Lietojot to, viņai ir arī pienākums sastāvēt kā locek­lim vīra ģimenes vienībā.

Tāpat kā katrai sabiedrībai, tā arī ģimenei ir savs nosaukums (vīra vārds), lai atšķirtos no citām līdzīgām vienībām.

Arī mantojuma tiesībās izpaužas tā pati pienākumu tiesību jeb tiesību pienākumu ideja (institūts par lauku zemju nesadalīšanu pā­rāk sīkās vienībās). 

Mantiniekam, kas saņēmis saimniecību dabā, piekrīt ne tikai tiesības, bet arī pienākums atmaksāt citiem līdzmantinie­kiem. Tāpat arī pēcmantinieku iecelšana dod tiesības, kuŗas uzliek sa­vukārt pienākumus, mantas saglabāšanai ģimenes interesēs. Ar minē­tiem piemēriem pietiek, lai mēs saprastu likuma pamatideju jeb garu, kas izpaužas pienākumu tiesību jeb tiesību pienākumu jēdzienā.

B. Citāds stāvoklis ir, kad tiesības pašas par sevi neuzliek nekā­dus pienākumus. 

Tomēr arī šo stāvokļu pamatos, kā mēs redzējām apskatot Civilliku­ma 1. pantu, ir tā pati pienākuma ideja, proti, tiesības izlie­tojamas un pienākumi izpildāmi pēc labas ticības. Arī šeit izpaužas Civillikuma gars. 

Piemēram, kreditoram ne tikai pieder tiesība prasīt no parādnieka pienākuma izpildījumu, bet viņam pašam arī jāpilda sociāls pienākums, proti, parāds jāprasa paredzētā laikā, noteiktā vietā u. t. t. Viņš nedrīkst piekopt kaut kādas «m a c h i n ā c i j a s», kas varētu kaitēt citiem kreditoriem un kredītoperācijām vispār. Vēl vairāk sacītais jāievēro parādniekam. Ja pēdējais, kā civiltiesiskas sabiedrības loceklis, neizpilda savu pienākumu, tad sabiedrībā var sākt zust uzticība kreditam. Iedomāsimies tādu laikmetu dzīvē, kad parād­nieki izvairās no savu pienākumu izpildījumiem. Tam tūlīt sekos kreditiespēju mazināšanās un nevēlami satricinājumi pašā sabiedrībā. 

Vis­pār savstarpēji līgumi (divpusējie) nodibina pienākuma tiesības jeb tiesību pienākumus. Parasti šeit ierauga tikai atbildības principu, bet būtībā ir pienākumu tiesības jeb otrādi. Šai pašā Civillikumu garā jā­saprot graudniecības līgumā paredzētās saimnieka tiesības dot savus no­rādījumus (2204. p.) graudniekam. Šīs tiesības pamatojas uz pieņēmumu, ka saimnieks vairāk ieinteresēts savas saimniecības apstrādāšanā, vairāk piedzīvojis u. t. t. 

Tādā kārtā šeit izveidojas īpatnēja saimniecības bied­rība (no diviem locekļiem). «Izšķīrēja balss» pieder vienam, proti, saim­niekam. Skaidrs, ka minētiem saimnieka norādījumiem jābūt lietīgiem (kaut gan likums par to tieši nerunā).

Pat arī īpašniekam ir zināmi pienākumi sabiedriskās kopdzīves labā. Savu īpašumu lietojot viņš nedrīkst kaitēt citiem (piemēram kai­miņiem). 

Īpašums (uz nekustamu mantu) var būt dažādi aprobežots — ne tikai pēc likuma, bet arī pēc privātās gribas (928., 1036. p.). Par no­žēlošanu, 1038. pantā paturēts bez grozījumiem tas pats noteikums, kāds atrodams vecā likumā, proti, īpašumu var lietot visādā kārtā, kaut arī no tam rastos zaudējums citai personai. 

Sabiedriskās inte­resēs ir iespējams arī ierobežot šo noteikumu.

Pievestie piemēri par pienākumu — tiesībām un otrādi, pietiekoši parāda jaunā laikmeta garu. Viss sacītais jāņem vērā novērtējot Latvijas Civillikumu. Viņš pauž pareizu civiltiesību jēdzienu kā normu sis­tēmu uz kuŗas pamatojas visa civiltiesiskā sabiedrība. 

Civiltiesības nav tikai vienkārša sistēmatizēta normu summa, nedz arī atsevišķu per­sonu (civiltiesību subjektu) mantas tiesības, bet gan normātīvā civiltiesiskā sabiedrība, kuŗā blakus individuālām interesēm atro­das arī sabiedriskās. Šo divu elementu kausējumā izveidojas jē­dziens par pienākumu — tiesībām un otrādi, kas raksturo civiltiesību būtību — šai gadījumā, jauno Civillikumu.

Ievērības cienīga ir arī jaunā likuma sistēma, jo pirmā vietā novie­totas ģimenes tiesības un tikai pēc tam mantojuma tiesības. Tas nozīmē, ka pirmā vietā izvirzīts pats cilvēks, bet ne viņa mantiskās inte­reses. Vēlama būtu arī personu tiesību sistēma, kā to redzam daudzos citos likumos.

6.

Vispār jaunā Civillikuma izdošanai ir liela nozīme. Latvija pirmo reizi iegūst vienādas civiltiesības visā valstī agrāko divu sistēmu vietā (Vispārējie un Latgales civillikumi). Civiltiesību vienība bija ļoti vajadzīga un ir ļoti vērtīgs ieguvums.

Ar jauno likumu ir iznīcināts lielais partikulārisms, kāds pastāv vēl spēkā esošās tiesībās.

Ģimenes un mantojuma tiesības mēs redzējām ļoti svarīgas un lielas reformas.

Pantu skaits jaunā likumā, salīdzinot ar veco, samazināts uz pusi. Tagadējie 2400 panti atvieto agrākos 4600. Tāpēc likuma lietošana ir arī ērtāka.

Pats nosaukums: Civillikums, norāda uz vienību (agrāk sau­cās civillikumi, civillikumu kopojums).

Protams, piemērojot attiecīgos pantus, radīsies tiesu praksē un literātūru dažādi tulkojumi un strīdi, bet tāds liktenis ir visiem jauniem liku­miem. Bez šaubām, arī likumdošanas kārtībā sekos pārgrozījumi un pa­pildinājumi. Plašos apmēros paturētas ir romiešu tiesības, bet tām ir savs vēsturisks pamats un augsta attīstība.

Jaunā Civillikuma sastādīšanā galvenie nopelni piekrīt Tieslie­tu ministrijai, kuŗa šim nolūkam nodibināja sevišķu komisiju ta­gadējā tieslietu ministra H. Apsīša tiešā vadībā. Šī komisija sastāvēja no tiesu resora darbiniekiem (kvalificētiem labākiem spēkiem, dažiem profesoriem, kuŗi darbojas ar tiesu praksē). Tādejādi tika izpildīta Valsts prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa kunga griba, kuŗš pats deva šim darbam vispārējus aizrādījumus. Jauno Civillikumu re­diģējot nelaiķis profesors un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs A. Būmanis.

Tāds ir vispārējos vilcienos lielais darbs, kas veikts samērā īsā laikā. Tagad Latvija ir ieguvusi jaunu Civillikumu.

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.167-175.