Senāta civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs, senātors Osvalds Ozoliņš

Civiltiesību organizējošā un audzinošā nozīme.

Jaunais civillikums, kuŗa spēkā stāšanos mēs atzīmējam ar šīs dienas svinīgo aktu, attiecas uz pilsoņu privāto dzīvi.

Ar saviem noteikumiem par ģimeni un mantošanu, par attiecībām pret mantu un saistībām likums pavada pilsoni no dzimšanas līdz nāvei un pat pēc pilsoņa nāves dod iespēju piepildīties viņa rīkojumiem par mantu. Ar citiem vārdiem, jau­nais civillikums nosaka pilsoņu civiltiesības un šo tiesību veidojumus. Protams, šāds likums, kas tik lielā mērā skar katru pilsoni (viņa privātā dzīvē), arī no valsts interešu viedokļa ir svarīgs, un jāatzīmē tie momenti, kādos izpaužas likuma nozīme valsts un sabiedriskā dzīvē.

Katrs civillikums atspoguļo zināmu civiltiesisku stāvokli valstī, pil­soņu tiesības un pienākumus viņu savstarpējās attiecībās, šo tiesību un pienākumu saturu un raksturu. Kad runā par civiltiesībām, mēdz pārāk uzsvērt šo tiesību privāto raksturu: šīs tiesības esot domātas vienīgi atsevišķām privātām personām, to nolūks esot aizsargāt un norobežot vienīgi pilsoņu privātās intereses, un šo tiesību mērķis esot katrs atsevišķs cilvēks, lai viņa tieksmes būtu cik egoistiskas būdamas. 

Civiltiesību īpašo lomu valsts dzīvē, to, ka šīs tiesības privāto interešu sfēru pieskaņo arī vispārības interesēm, uzsver mazāk. 

Kad runā par valsts vai sabiedrības interesi, katram nāk prātā publiskās tiesības, kuŗu tiešais uzdevums ir valsts un sabiedriskās dzīves veidošana. 

Pretstatā ar civiltiesībām parasti mēdz uzsvērt, ka publisko tiesību mērķis ir pil­soņu kopība kā tāda un šo tiesību nolūks ir sargāt valsts un sabiedrisko interesi, kurpretim civiltiesības sargājot vienīgi atsevišķa sa­biedrības locekļa privātos labumus. 

Neizšķirot jautājumu, vai šāds sa­dalījums ir pareizs, un pielaižot, ka teorētiski varbūt ir zināms norobe­žots pamats no sabiedrības interešu kopības izņemt sabiedrības locekļu privāto interesi un tās aizsardzībā saskatīt civiltiesību būtību, tomēr jāaizrāda, ka civiltiesību pareizam raksturojumam nepietiek ar aizrādī­jumu uz pilsoņu privāto interesi. 

Jāuzsver arī civiltiesību organi­zējošā loma sabiedrībā un šo tiesību audzinošā ietekme uz tautas tiesisko apziņu. 

Mums šķiet, ka sargājot pilsoņu privātās intereses, ci­viltiesības reizē sargā arī visas sabiedrības intereses. (Sargājot pilsoņu privātās intereses virzienā uz vispārējo labumu, koordinējot privāto inte­rešu sfēru ar vispārības interesēm, civiltiesības izdara tādu organizācijas darbu valsts dzīvē, kas dod iemeslu tām cienīgi nostāties blakus publis­kām tiesībām).

Valsts jaunuzbūves darbs, kas iezīmē mūsu laikmetu, ir padziļinājis ideju par kalpošanu sabiedrībai un uzsvēris prasību privāto interesi pa­kļaut visas tautas kopuma interesēm. Šādā laikmetā publiskās tiesības, kuŗās tieši izpaužas valsts varas organizējošā darbība, dabīgi izceļas pir­majā vietā ar savu svarīgo nozīmi. 

Publisko tiesību prasījumi vēršas pret pilsoņiem kā valsts varas pavēles, publiskās varas aģenti savās funkcijās ir subordinēti un kopīgi padoti vienai centrālai gribai, kas re­gulē un noteic valsts dzīvi. 

Valsts orgāni un pilsoņi savā valstiskā eksis­tencē tiek sakausēti vienotā gribā, ko izpauž viens centrs. Šādas centrālizētas publiskās tiesības izslēdz atsevišķa pilsoņa iniciātīvu, tās prasa padotību pārvaldes pavēlēm, tās visus kopīgi ved uz vispārības labumu, kā to izprot un noteic centrālā valsts griba, kuŗas saturs ir pareizi uzminētā tautas griba. 

Tādā kārtā publiskās tiesības neno­liedzami stāv pirmajā vietā kā valsts dzīves organizētājas un sabiedris­kās intereses noteicējas un sargātājas. 

Bet paliek vēl plaša privātās iniciātīvas sfēra, kas aptver neskaitāmas tautas privātas saimnie­cības ikdienišķīgās intereses, kuŗās publiskās tiesības tieši neiespiežas. Šo privātās iniciātīvas sfēru regulē un vada civiltiesības, izpildot ar to organizējošo darbu sabiedrībā. 

Ja publiskās tiesības organizē valsts dzīvi centrālizēti, tā sakot «no augšas», civiltiesības to pašu dara decentrālizēti, tā sakot «no apakšas», un, apvienojot un ievadot kopējā gultnē neskaitāmās sīkās privātās intereses, no kā sastādās tautas ikdienišķīgā dzīve, civiltiesības rada bāzi, uz kuŗas darbojas publiskās tiesības.

Civiltiesību centrālais jēdziens, kas kā sarkans pavediens saskatāms atsevišķos šo tiesību noteikumos, ir jēdziens par bonus pater familias, kas savā klasiskā izteiksmē ir vienmēr ticis saprasts kā gādīgs saim­nieks, kas savā rīcībā ar mantu un tiesībām vienmēr un visur ievēro to rūpības līmeni, kādā vislabāk saskaņojas viņa personīgā interese ar vispārības interesēm. Mūsu dienu bonus pater familias ir tas privātas saimniecības vai saimnieciskā stāvokļa patstāvīgais saimnieks, kuŗu sabiedriskā interese vēlas redzēt pašdarbīgu, ar iniciātīvu un ar paša atbildību par saviem darbiem. «Pats dari, pats izpildi, pats atbildi».

Arī publiskās tiesības pazīst izpildītājus un atbildību. Bet tur atbildība saistās ar padotību centrālizētā sistēmā. Civiltiesiskā atbildība, turpre­tim, saistās ar brīvu pašdarbību, ar privātu rosību un veicina atbildības sajūtu un uzņēmības garu. No vispārības interešu viedokļa tās ir vērtī­gas īpašības, un civiltiesību nozīme ir tā, ka to iedarbības laukā var brīvi, nepiespiesti attīstīties raksturi ar iniciātīvu un atbildības sajūtu par sa­viem darbiem.

Civiltiesības aptver neskaitāmu daudzumu privāttiesisku subjektu, t. i. tiesību un pienākumu nesēju, kam uzticētas tautas saimniecības daļas vai kas, atrazdamies dažādos saimnieciskos stāvokļos, rada vai apgroza vērtības. 

Katrs no viņiem rīkojas savās lietās; katrs ievēro savu inte­resi un savas vajadzības, bet visā kopumā šīs neskaitāmās privātās inte­reses sastāda plašo un sarežģīto sabiedrisko saimniecības interesi. 

Manta vispārības interesēs tiek apsaimniekota, uzkrāta, vērtības apgrozās un lietderīgi sadalās pēc dzīves vajadzībām. Civiltiesības neraksta priekšā rīkoties tā vai citādi, tās nepavēl privātās sfēras saimniekiem rīkoties tā, lai manta un vērtības uzkrātos un palielinātos, lai tās apgrozītos un liet­derīgi tiktu izlietotas. 

Civiltiesības tieši neaizliedz arī saimnieciski daž­kārt nelietderīgu rīcību, tās neaizliedz uzkrātu vērtību izlietošanu šauri personīgām, pārejošām vajadzībām. 

No civiltiesību viedokļa katrs piln­gadīgs pilsonis var iekārtot savu dzīvi kā viņam patīk: viņš var strādāt, viņš var arī nestrādāt, viņš var krāt mantu, viņš var iztikt arī bez tās, viņš var slēgt līgumus, var arī neslēgt. 

Tomēr pie šādas šķietamas brī­vības katrs privāttiesību subjekts drīz vien jutīs, ka civiltiesību sistēma tā konstruēta, ka tā izsauc motīvus prātīgai un sabiedriski derīgai rīcībai un nemanot spiež pilsoni savu darbību pieskaņot vispārības interesēm un nodibinātai kārtībai. Viņš redzēs, ka izdevīgāk ir nevis šķiest mantu bet to pieturēt, jo civiltiesības garantē viņam zināmas īpašnieka priekš­rocības. (Civiltiesības viņam mācīs, ka strādājot un uzkrājot vērtības, viņš nostiprinās savu saimniecisko stāvokli, kas savukārt pacels viņa saimniecisko rosību, dodot iespēju izlietot civiltiesiskos darījumus). Civil­tiesības viņam garantē, ka viņa uzkrātā manta nezudīs ar viņa nāvi, bet viņš to varēs atstāt saviem tuviniekiem. 

No civiltiesībām viņš mācīsies, ka ir neizdevīgi aizkart svešu mantu vai tiesības, nemaksāt parādus, ne­pildīt līgumus, pielaist nokavējumus un t. t. 

Tādā kārtā civiltiesības, nevienam neko tieši nepavēlot, ar savām garantijām un pamudināju­miem, kā arī norādījumiem uz neizdevīgām sekām nemanot vada civil­tiesiskā subjekta rīcību, izsaucot viņā motīvus par labu sabiedriski derī­gai saimnieciskai rīcībai. 

Dažs mazāk attīstīts pilsonis, protams, nesa­pratīs savas rīcības pamatus un nepratīs novērtēt savas rīcības motīvus. Viņam liksies, ka viņš strādā tikai sev vai ģimenei. Viņš nesapratīs, ka dažādo faktoru starpā arī labiem likumiem ir svarīga audzinoša nozīme, sevišķi, kas attiecas uz tautas tiesiskās apziņas izkopšanu. 

Arī civiltie­sības ar visu savu sistēmu, kas diendienā kārto neaptverami daudzās pri­vātās intereses tautas dzīvē, izdara to pašu audzinošo darbu, mācot rū­pīgi apieties ar svešu mantu un tiesībām, turēt brīvi dotu vārdu un arī tiesības izlietot tā, ka netiktu skārts vispārības labums. 

Kas izpratīs civiltiesību sistēmu, tas redzēs tajā it kā savstarpēju garantiju kopdzī­vē: «kā es darīšu, tā man atdarīs, un ja es labi darīšu, tad ir pamats domāt, ka arī citi man labu darīs». 

Ja kāds neturēs doto vārdu, nemak­sās parādus un ar to iepotēs savā apkārtnē uzskatus, ka vārds nav jātur, parādi nav jāmaksā, tad tas atriebsies viņam pašam, kad tam savukārt būs kas jāprasa no citiem. 

Tā tad civiltiesībās jāsaskata kaut kas vairāk nekā acumirklīgo interešu kārtošana: tās dod drošības sajūtu, ka, ja visi rīkosies tā, kā tās nosaka, tad arī atsevišķas privātas intereses aizsardzība nozīmē vispārēju labumu. 

Būtu ideāli, ja katrs darītu to, ko vajaga, bez kāda spiediena, tā sakot, no laba prāta, un nevien savos pienākumos, bet arī tiesību izlietošanā mestu skatu uz vispārības la­bumu. 

Varbūt šis ideāls vel ir tālu, bet civiltiesības paver tam ceļu, izceļot godīgas rīcības nozīmi. Arī jaunais civillikums savā 1. pantā uz­sver godīgas rīcības audzinošu nozīmi, ieteicot pilsoņiem pildīt pienāku­mus un izlietot tiesības labā ticībā. 

To likums dara nevis tādēļ, ka pilso­nim tas izdevīgāki acumirkļa situācijā, bet tādēļ, ka godīga rīcība pastip­rina tiesiskās drošības sajūtu vispārības interesēs.

No tā, ko teicām, ir redzams, ka arī civiltiesības organizē vispārības interesi, un ja runā par civiltiesību attiecību pret publiskām tiesībām, tad ir svarīgi ne tik daudz uzsvērt interešu šķirojumu, kā izcelt principi­ālo starpību tiesiskajā motivācijā, ko izsauc šīs dažādās tiesības. 

Arī civiltiesības satur sabiedriskās intereses momentus un ideju par kalpo­šanu sabiedrībai. 

Bet publiskās tiesībās šī kalpošana sabiedrībai notiek padotībā vienai centrālizētai sistēmai, kurpretim civiltie­sību laukā šī kalpošana notiek ar paša iniciātīvu neskaitāmos patstāvīgos un pašdarbīgos saimnieciskos centros. 

Šīs divas dažādās tie­sību sistēmas izsauc dažadu tiesiski psīchisko motivāciju: publiski tie­siskie izpildītāji darbojas tādēļ, ka tie saņem pavēles, privāttiesiskie dar­bojas brīvi, katrs savu interešu aplokā, bet intereses rēgulējošās civil­tiesības ievada to darbību vispārības labuma gultnē. 

No šī viedokļa ierēdņa darbs, kas tieši pieliek roku valsts darbam, principā neatšķi­ras no zemes arāja darba, kas brīvi strādājot savās interesēs šo interešu koordinācijā ar vispārības labumu galu galā arī pieliek roku valsts dar­bam. 

Katram pilsonim ir it kā divas dzīves: ar vienu kāju viņš stāv valsts dzīvē un piedalās valsts darbā, izpildot to, ko no viņa prasa pub­liskās tiesības valsts labā; ar otru kāju viņš stāv privāto interešu sfērā, brīvi strādājot un veidojot personīgo dzīvi. 

Būtu ideāli, ja arī savā pri­vātā darbā viņš savai interesei cauri redzētu valsts interesi un tai pie­skaņotu savu rīcību. Tad pilnā mērā piepildītos svinīgie vārdi: «Katrs savā darbā — visi valsts darbā».

Organizējot patstāvīgos privāttiesiskos saimniekus, veicinot viņos pašdarbību un atbildības sajūtu, civiltiesības ar visu savu saskaņoto sis­tēmu koordinē neskaitāmās privātās intereses un ievada tās vispārēja labuma gultnē. 

No sīko saimniecisko interešu strautiņiem saplūst kopā tā lielā interešu straume, ko mēs saucam par tautas privāto saimniecību. 

Šīs tautas privātās saimniecības pareiza funkcionēšana lielā mērā atka­rīga no tā, cik patstāvīgi ir tie daudzie privāttiesiskie saimnieki, no kuŗu patstāvības atkarājas viņu uzņēmības gars un atbildības sajūta. Ja civil­tiesības uzņemas šo neskaitāmo brīvi darbojošos saimnieku interešu aiz­sardzību, šai aizsardzībai jābūt efektīvai, lai uzturētu šo patstāvību. 

Pā­rāk liels publisko tiesību spiediens uz civiltiesībām var likt izsīkt šo saim­nieku darbībai, lauzt viņu iniciātīvu un pašdarbību. 

Bet, no otras puses, neskaitāmie privātie saimnieki, kaut arī viņi darbojas patstāvīgi, taisni sava pārāk liela tuvuma dēļ ikdienišķīgām peronīgām interesēm, nevar vienmēr saredzēt, kurp viņus nes tā lielā straume, ko apzīmējam par tautas privāto saimniecību. 

Šīs straumes virziens un tās rēgulēšanas vajadzība vislabāk saredzama valsts varai, kas šajā ziņā dod norādīju­mus savās centrālizētās publiskās tiesībās. 

Bez šāda norādījuma šie pri­vātie saimnieki var dažu labu reizi justies kā bez stūres un dažā kritiskā situācijā var pat aiziet bojā. Tādēļ šie daudzie privātie saimnieki, brīvi darbojoties savās saimnieciskās interesēs, tomēr atrodas it kā zem vienas publiski - tiesiskas cepures, kas viņus apvieno vadībā, un taisni pašu in­teresēs viņiem jāuzklausās, ko saka publiskās tiesības par kopēju labumu. Šāda publisko tiesību iespiešanās privāttiesiskajā laukā tomēr nav uzska­tāma par civiltiesību principiālu noliegšanu, bet par abu sistēmu koordi­nēšanu valsts un pilsoņu kopuma interesēs.

Ja no šīm pārdomām par civiltiesību raksturu un nozīmi un to attie­cībām pret publiskām tiesībām mēs atgriežamies pie mūsu jaunā civil­likuma, tad daža laba doma no tā, ko teicām, apgaismos virzienu, kādā bija jāiet, radot šo likumu. 

Mēs zinām, ka vecās civiltiesības mūsu valstī bija izkaisītas pa dažādiem likumiem, kas radušies dažādos laikos zem dažādu varu iespaida. 

Liela valsts daļa atradās zem mūsu dzīvei svešā bij. Krievijas civillikuma, kas izdots vairāk nekā 100 gadus atpakaļ. 

Valsts iedzīvotāju vairākums uz laukiem bija padots trūcīgām zemnieku tiesību normām, ar to novecojušām kārtu tiesību atliekām. Arī tā sauktais prof. Bunges kodeks, kas kā civillikums bija spēkā valsts lielākā daļā, lielā mērā saturēja kārtu tiesības, sarežģījot likumu ar daudzām separātām normām atsevišķiem novadiem un pilsētām. 

Ja civillikums valstij ir sva­rīgs ar savu vienotu civiltiesisku sistēmu, kas harmoniskā interešu koor­dinācijā kopo un vada atsevišķās privātās intereses vispārējā labuma gultnē, tad vienotā valstī ar vienotiem centieniem vairs nevarēja pastāvēt likuma normu raibums un dažādība, kārtu tiesības un partikulārisms, kā arī separātas normas atsevišķiem novadiem.

To visu vajadzēja apvienot un pārkausēt ar patstāvīgu Latvijas likumdevēja aktu, radot ar to pat­stāvīgu un autoritātīvu tiesiskās motivācijas līdzekli neskaitāmo privāto saimnieku tiesiskai apziņai. Ja zem civiltiesiskās sistēmas centrālās figū­ras bonus pater familias saprotam pašdarbīgo saimnieku privātās iniciātīvas laukā, tad jaunajam civillikumam bija daudz kas jāpārveido vecos noteikumos, kas ierobežoja saimniecisko pašdarbību, traucēja iniciātīvu. 

Tādēļ, p. piem., bija jākrīt virsīpašnieka tiesībām, pārvēršot obroka un dzimtnomas turētājus, šos īstos saimniekus, par pilniem īpašniekiem. Bija jākrīt mūžīgiem fideikomisiem taisni mantas turētāja nenoteiktā saimnieciskā stāvokļa dēļ. 

Bija jāparādās bērnu brīvai mantai, lai arī jaunatni jau laikus pieradinātu pie zināmas saimnieciskas patstāvības. Bija jāpārveidojas laulāto mantiskām attiecībām, liekot pamatā sistēmu, kas vislabāk atbilst saimnieciskai iniciātīvai, kuŗā vīram vēl ir noteicošs vārds. Mantojuma dalīšanā, sevišķi lauku īpašumos, bija jāatkrīt man­tinieku teorētiskām tiesībām un priekšrocībām, un noteikumiem bija jā­izveidojas virzienā atrast īpašuma īsto saimnieku. 

Ja personas autono­miju civiltiesībās saprotam nevis kā teorētisku vislielākās tiesiskās brī­vības aklu spēli, bet kā praktisku personas brīvību vispārības interesēs, tad jaunajā civillikumā bija jākrīt daudzām separātām tiesībām un per­sonīgām priekšrocībām, ko neattaisnoja saimnieciskā interese; bija jā­krīt arī vīra aizbildnības varai pār sievu vai tā sauktai mundiālvarai, bija jāuzlabojas sievietes stāvoklim, cik tāli arī sieviete var būt patstā­vīgo privāttiesisko saimnieku skaitā.

Šī īsā apcerējuma nolūks nav dot jaunā civillikuma izsmeļošu kon­krētu raksturojumu, bet vienīgi apgaismot civiltiesību vispārējās ten­dences. 

Ideja par to, ka civiltiesības nevis akli seko privāto interešu brī­vai spēlei, bet koordinēti vada tās kopuma interesēs un sadarbībā ar publiskām tiesībām organizē valsts dzīvi, var būt svarīga arī tiesnešiem, kad tie dzīvē piemēros jauno civillikumu. 

Gan domājams, ka 90% ga­dījumos paši pilsoņi tiks galā ar jaunā civillikuma piemērošanu un atra­dīs tajā spēcīgu tiesiskās motivācijas līdzekli savu interešu saskaņošanai, un tikai 10% no visas lielās interešu jūŗas dos konfliktus, kur tiesnešiem būs, tā sakot, jāuzlej eļļa sabangotiem interešu viļņiem, lai nodibinātu civiltiesisko mieru. 

Tomēr, arī tiesnešiem jaunais civillikums uzliks dau­dzus pienākumus, kuŗu pareizai izpildīšanai vajadzīga liela atbildības sajūta. 

Vispirms, viņi būs zināmā mērā likuma faktiskie ievedēji dzīvē, jo diendienā taisīdami spriedumus dažādās Latvijas malās, viņi būs tas runājošais likums, kas liek veidoties tautas tiesiskai apziņai. 

Otrkārt, viņi būs nevien likuma iztulkotāji, bet arī taisnības apziņas un vispārīgo tiesību principu paudēji, kad viņu priekšā iznesīs apstākļus un dzīves parādības, ko likuma teksts tieši neizšķiļ. Tas nostāda tiesnesi nevien tiesību dogmatiķa un teorētiķa, bet zināmā mērā arī tiesību politiķa lomā šī vārda zinātniski - techniskā nozīmē, jo tiesnesim no tiesību principiem būs jāveido konkrēta tiesība, ievērojot, protams, vispārības interesi. 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.47-54.