Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas loceklisa Voldemārs Dāvids
Prezidenta Ulmaņa Civillikuma izstrādāšanas gaita.
Kad kāds darbs ir pabeigts, darba darītājam gribas atskatīties un pārdomāt darba gaitu. Arī mums tagad, kad Prezidenta Ulmaņa Civillikums ir izstrādāts, pieņemts likumdošanas iestādē un stājies spēkā, gribas mest skatu uz likuma izstrādāšanas vēsturi.
Darbs uzsākts jau 1920. g. beigās, kad tieslietu ministra uzaicināts prof. Vladimirs Bukovskis nodibināja komisiju visai Latvijai kopēja Civillikuma izstrādāšanai. Komisijas darbā pieaicināja zvērinātus advokātus Volfgangu Kīnu, Georgu Līru un Helmūtu Štegmani; tā konstatēja, ka darbs būs liels un grūts, jo Latvijā bija spēkā dažādas civīltiesību normas atsevišķām kārtām un tiesību novadiem.
Pieskaņojot darba iedalījumu Satversmes Sapulces likumdošanas darbam par kārtu atcelšanu, jaunā laulību likuma izdošanu, civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumprojekta izstrādāšanu un citiem likumiem, komisijas locekļi vienojās, ka darbs sākams ar ģimenes tiesībām; ja šis darbs veiktos, varētu izstrādāt arī mantojuma tiesības. Saistību tiesības, ciktāl tās nebija partikulāras, uzskatīja par laikmetam atbilstošām un, tāpēc negrozāmām.
Komisija nostājās uz viedokļa, ka visai Latvijai kopējā Civillikuma radīšanai ir tikai jāpārstrādā t. s. Baltijas provinču likumu III. daļa, Vietējie Civillikumi, piemērojot tos dzīvei, un jāpakļauj šiem likumiem arī Latgale, kur bija spēkā Krievijas Likumu kopojuma X sējums. Tad visā valstī būtu spēkā vienāda civīltiesību sistēma.
Gada laikā komisija izstrādāja likumprojektu par saderināšanos un laulāto personīgām un mantiskām attiecībām un mantojuma tiesībām. Atsaucoties uz to, ka ne Vietējie civillikumi, ne Krievijas likumu kopojuma X sējums, ne arī Krievijas civillikuma projekts latviešu valodā nebija pārtulkoti, projektu līdz ar plašiem paskaidrojumiem 1921. gadā iespieda krieviski darba, līdzekļu un laika ekonomijas dēļ. Pa daļai tas tika darīts arī tāpēc, ka bija nodoms nosūtīt projektu atsauksmei Tartu ūniversitātei un Igaunijas augstākai tiesai, kur tāpat bija spēkā Vietējie civillikumi. Pēc tam komisija pārbaudīja arī Vietējo civillikumu II, III un IV grāmatu, salīdzinot to ar Latgalē spēkā esošo X sējumu un apsverot jautājumu, kas no šī likuma būtu paturams un ievedams grozījumos un vispārējā civillikumā.
1923. g. komisija savu darbu pārtrauca, jo Tieslietu ministrija bija nodarbināta ar sīkāku, bet steidzamāku likumprojektu izstrādāšanu.
1924. g. tieslietu ministrs J. Arājs nodibināja komisijas civillikumu atsevišķo daļu pārstrādāšanai, bet arī šis darbs bija drīz vien jāpārtrauc, jo nebija veikti nepieciešamie priekšdarbi. Lai gan pārtraukums ilga līdz 1928. g., tomēr arī šai laikā Tieslietu ministrijas darbs veco civillikumu labošanā pamazām turpinājās, izstrādājot novellas un jaunus likumus visai valstij.
1924. g. izdeva noteikumus, kas atcēla Vidzemes un Kurzemes likumos pastāvošo noilguma starpību (Lik. krāj. 138); 1925. g. publicēja plašākus pārgrozījumus Vietējo civillikumu II (Lik. kr. 187) un IV grāmatā (Lik. krāj. 188); 1928. gads deva pārgrozījumus ģimenes tiesībās (par ārlaulības bērnu un viņa vecāku savstarpējām attiecībām); 1929. g. (Lik. kr. 83) nāca grozījums likumā par promesošiem un viņu atzīšanu par mirušiem; 1929. g. (Lik. kr. 115) izdeva noteikumus par vecāku un bērnu un arī laulāto tiesībām un uzturu; 1930. g. (Lik. kr. 98) pārgrozījumus par zvejas tiesībām; 1931. g. (Lik. kr. 33) pārgrozījumus par bišu spietiem; 1931. g. (Lik. kr. 84) pārgrozījumus par akcijām; 1932. g. (Lik. kr. 122) pārgrozījumus par jaunceļamiem sienas logiem uz blakus zemes gabala pusi.
1928. g. Saeimas Juridiskā komisija lūdza Tieslietu ministrijas juriskonsultu prof. V. Bukovski izpētīt, kādas pamattezes liekamas jaunā Civillikuma ģimenes un laulāto mantiskās tiesībās un vai Latgalē varētu ievest Vietējos civillikumus.
Pamatīgi jautājumu pārbaudot, prof. V. Bukovskis deva apstiprinošu atbildi. Tad Saeima uzdeva Tieslietu ministrijai projekta izstrādāšanu. Tā kā bija svarīgi noskaidrot principu, pēc kā veidot laulāto mantiskās attiecības, no kā savukārt atkarājās arī mantojuma tiesību sistēma, Tieslietu ministrija lūdza Saeimu dot viņai tuvākus norādījumus. Saeimas Juridiskā komisija paskaidroja, ka viņa par projektu principā izteiksies tikai pēc tam, kad tas būs iesniegts izstrādātā veidā.
Tad Vietējo civillikumu otrās un ceturtās grāmatas pārstrādāšanu uzsāka prof. V. Bukovskis un Tiesu palātas Civīldepartamenta priekšsēdētājs T. Zvejnieks, ņemot arī vērā agrāko, jau 1923.—1924. g. komisijas izstrādāto projektu.
1933. g. 29. aprīlī Tieslietu ministrs A. Ozols nodibināja komisiju jaunā Civillikuma izstrādāšanai šādā sastāvā:
priekšsēdētājs prof. Dr. V. Bukovskis, locekļi — Senāta apvienotās sapulces priekšsēdētājs senātors Kārlis Ozoliņš, senātors prof. Dr. Augusts Lēbers, Tiesu palātas civīldepartamenta priekšsēdētājs Teodors Zvejnieks, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs prof. Dr. Aleksandrs Būmanis, kuŗa vietā drīz pēc tam nāca senātors Rūdolfs Alksnis, Saeimas Kodifikācijas nodaļas vadītājs Herberts Ēlerss, zvērinātu advokātu padomes loceklis Juris Kēmanis un Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas loceklis Voldemārs Dāvids. Pēc senātora K. Ozoliņa nāves viņu atvietoja senātors Osvalds Ozoliņš.
Tā kā komisijas locekļi bija saistīti arī citur, sākumā darbs vilkās gausi, un pirmajā gadā padarīts bija diezgan maz. Tikai pēc 1934. gada 15. maija vēsturiskām pārvērtībām, komisijas darbs kļuva intensīvāks.
Tomēr arī šī komisija nebija domājusi radīt jaunu Civillikumu, bet gan izlabojot un pārstrādājot Vietējos civillikumus, attiecināt tos arī uz Latgali. Tā prof. G. Fr. Bunges sastādītais un 1864. g. izdotais kodeks kļūtu par visas Latvijas civillikumu.
Iepazīstoties ar komisijas darbu, tieslietu ministram H. Apsītim šāds viedok-lis likās nepareizs un nepieņemams. Uz viņa ierosinājumu, 1935. g. komisija sāka apsvērt jautājumu, vai jaunais likums vismaz formāli nebūtu radāms pilnīgi jauns un patstāvīgs. Pēc nopietniem apsvērumiem, komisija nolēma pārtraukt Bunges 1864. g. un Speranska 1832. g. likumu labošanu un saskaņošanu un radīt jaunu Latvijas civillikumu.
Pēc šī lēmuma, kas deva komisijai noteiktu mērķi un uzdevumu, tās darbs gāja strauji uz priekšu un izbeidzās 1936. gada pavasarī pēc 125 kopsēdēm.
Bet darba iznākumu vēl grūti bija uzskatīt par Latvijas jaunā Civillikuma galīgo projektu. Pārbaudījis to, tieslietu ministrs H. Apsīts atsevišķu uzdevumu veikšanai un projekta pabeigšanai pieaicināja speciālistus gan no komisijas locekļu vidus, gan no ārienes. Tas darbu padarīja vēl ražīgāku.
Civillikuma ievadu kopdarbībā ar senātoru K. Ducmani sagatavoja senātors O. Ozoliņš. T. Zvejnieks izveidoja un nogludināja nodaļas, kas attiecās uz lauku dzīvi un lauciniekiem; kopā ar citiem V. Dāvids pārveidoja laulāto likumiskās mantiskās attiecības un citus institūtus. Kā konsultants likuma izstrādāšanas gaitās bija pieaicināts prof. Arveds Švābe, bet projekta galīgo redakciju un terminoloģijas saskaņošanu uzņēmās prof. Aleksandrs Būmanis. Visas pārrunas un apspriedes notika ministra H. Apsīša personīgā vadībā.
1936. g. 29. maijā projektu iesniedza Ministru kabinetam. Projekta caurlūkošanu uzdeva mazam Ministru kabinetam Ministru prezidenta biedra Marģera Skujenieka vadībā, piedaloties tieslietu ministram H. Apsītim, Valsts kancelejas direktoram Dāvidam Rudzītim un Tieslietu ministrijas juristiem - speciālistiem. Šis darbs tika veikts 40 sēdēs.
Šai pašā laikā līdztekus arī vēl Tieslietu ministrijā un kodifikācijas nodaļā turpināja pārbaudīšanas un nogludināšanas darbus. Visu laiku Valsts Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis parādīja lielu interesi un dzīvi sekoja likuma tapšanas gaitām, it sevišķi rūpēdamies, lai mantojuma tiesības atbilstu latviešu dzīves patiesām vajadzībām. Vairākas mazā Ministru kabineta sēdes notika Prezidenta personīgā vadībā. Šais sēdēs viņš deva vērtīgus norādījumus un ierosinājumus, pēc kubiem pārkārtoja dažus institūtus un likuma pantus.
Beidzot, 1937. gadā 28. janvārī, Prezidenta Ulmaņa draudzīgā aicinājuma dienā, projekts kļuva par likumu. Tā nosaukumu — Prezidenta Ulmaņa Civillikums — nostiprinās ar sevišķu likumu.
Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.69-72.