Tieslietu ministrs Hermanis Apsīts

 

Jaunais civīllikums

Latvija ir ieguvusi jaunu civīllikumu. 28. janvāris, diena, kas kļuvusi vēsturiska ar Prezidenta draudzīgo aicinājumu, ir ieguvusi lielu nozīmi arī latviešu tiesību vēsturē. Šajā dienā Tieslietu ministrijas priekšā cel­tais civīllikuma projekts kļuva Ministru kabinetā par likumu.

28. janvāra sēdes pacilātais noskaņojums un svinīgums, sveču gaisma un ziedu košums, civīllikuma pieņemšanu padarīja par skaistu un ne­aizmirstamu brīdi.

28. janvārī latvieši ieguva savu civīllikumu, kas pēc saviem apmē­riem ir lielākais darbs mūsu likumdošanā. Jaunā likuma 2500 panti, kas veidojušies Tieslietu ministrijas laborātorijā, kam savu darbu un zinā­šanas veltījuši mūsu tiesībnieki — teorētiķi un praktiķi — kārtos attie­cības un konfliktus pilsoņu starpā privāto tiesību laukā. Kārtos pēc tā principa, kādu esam likuši civīllikuma pašā pirmajā pantā, proti:

tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi
pēc labas ticības.

Ar to esam gribējuši uzsvērt tiesību audzinošo nozīmi un tiesību lomu taisnprātības sekmēšanā cilvēku attiecībās un sadzīvē. 

Gribētos teikt, ka mūsu Prezidents viņa radīto daudzo vērtību krā­jumam ir pievienojis jaunu — latviešu civīllikumu, jo neviens nešaubī­sies, ka tiesības vispār ir liela garīga vērtība, bet šai gadījumā specifisko svaru tām piešķir apziņa, ka šīs vērtības radīšanā esam paši roku pie­likuši, paši strādājuši. 

Mūs, tiesībniekus, nekad neatstās pārliecība, ka pie jaunā civīllikuma esam tikuši pateicoties 15. maijam un autoritāram režīmam, kas tam se­koja. Mēs zinām, ka daži mēģinājumi atkratīties no vecā un dot ko jaunu privāto tiesību laukā 15 gadu laikā palika bezsekmīgi. Šādu mēģinājumu gan nebija visai daudz, bet, galvenais, neviens nezināja, kādā virzienā un cik tālu drīkst iet.

Katram, kas pazīst mūsu līdzšinējos civīllikumus, bija skaidrs, ka vecie civīllikumi daudzo trūkumu dēļ uzskatāmi par savu mūžu nodzīvo­jušiem. Likumu normu lielais raibums un dažādība, partikulārisms vienā un tai pašā valsts teritorijas daļā un viena apgabala pastāvēšana ar sa­vām separātām civīltiesībām, bija tie motīvi, kas spieda pasteigties ar jauna likuma sagatavošanu. Jo kā gan iespējams orientēties civīllikumos cilvēkam bez speciālām zināšanām, ja normu mudžeklis radīja grūtības to piemērošanā pat juristiem.

Kamēr valsts rietumu daļā bija spēkā vācu jurista Frīdr. Georga fon Bunges 1864. gadā sastādītā t. s. Vietējo civīllikumu kopojuma 3. daļa, Latgalē piemēroja bij. Krievijas civīllikumu — lik. kr. 10. sējumu, kas radies 1832. gadā, kad Krievijā vēl pastāvēja dzimtbūšana. 

Stāvokli vēl vairāk sarežģīja, ka Viet. civīllik. kopojumā gandrīz vai katram tie­sību institūtam pastāvēja dažādas normas ne tikai Vidzemei un Kurze­mei, bet šo apgabalu robežās vēl bija šķirotas pilsētas un lauki ar savām īpatnējām tiesībām. Vidzemes un Kurzemes zemnieku likumi, kas inter­pretācijas ceļā mūsu tiesās bija nodibinājuši savu eksistenci, un tīri lokāla rakstura normas atsevišķām pilsētām, pat mazai Piltenei, šo jucekli pa­darīja vēl sliktāku. 

Tiesības pēc šķirām, kārtām un apgabaliem ar daudz novecojušiem un kazuistiskiem noteikumiem — tā varētu raksturot vecās civīltiesības, ko 1937. g. 28. janvāris nodeva archīvam un vēsturei. Jaunā civīllikuma autori, turpretim, dažādību un lieko raibumu vietā ir centušies panākt vienveidību, bet sašķeltības vietā — vienību un iekšēju sakaru. 

Prezidenta aicinājums: ne skaldīt, bet visur kopot un vienot, atspoguļojas arī jaunajā civīllikumā, jo tā mērķis un galvenais uzdevums bija līdzšinējo vienkāršot un radīt vienotu privāttiesību sistēmu visā valstī, visiem pilsoņiem. 

Latgale, kas vēstures apstākļu dēļ ar savu atsevišķo civīllikumu līdz šim bija atšķelta no citām valsts da­ļām, tagad ir jaunām saitēm piesaistīta pārējiem valsts novadiem. Vidze­mes un Kurzemes zemnieku seperātais stāvoklis tiesību sfērā, ar ko savā laikā it kā bija gribēts pasvītrot šo ļaužu mazāku nozīmi un vērtību, pa­zūd uz visiem laikiem.

Ko esam jaunu snieguši un kas dod mums tiesību teikt, ka likum­devēja akceptētā darba rezultāts uzskatāms par labāku salīdzinājumā ar veciem likumiem? 

Parasti ir divi ceļi, pa kuŗiem iespējams iet jaunu normu radīšanā. 

Tie ir — revīzija vai reforma, citiem vārdiem — pārlabojumi un papildinājumi pastāvošos likumos, vai jauna likuma radīšana. Es nekad ne uz mirkli neesmu šaubījies, ka mums jāiet pa otro ceļu un tikai pa šo ceļu.

Ar jaunu likumu radīšanu bieži ir tāpat, kā ar vecu ēku atvietošanu ar jaunām. 

Daudzos gadījumos veco nojaukšana un jaunu celšana ir gaumes un iespēju lietas, citos, turpretim, tā ir dzīves diktēta nepiecie­šamība. Mēs nevarējām iztikt ar savu civīllikumu «pielāpīšanu», ar ma­ziem remontiem, kā tas tika plānots. Mēs bijām spiesti civīllikumu veco ēku nojaukt, līdzīgi tam, kā vecajā Rīgā jaucam nost novecojušās celtnes, kas neatbilst mūsu vajadzībām, kas mums svešas, nedaiļas un traucējo­šas. 

Starp Bunges kodeka rašanos un mūsu dienām ir pāri par 70 gadiem ilgs laika sprīdis. Latgales civīllikums vēl vecāks. 

Dzīve tomēr ir gājusi uz priekšu straujā gaitā, apstākļi ir radikāli mainījušies; no provinces esam kļuvuši par valsti ar ci­tādu tiesisku iekārtu, citādiem uzskatiem un vajadzībām, tam­dēļ labojumi un grozījumi vecajā civīlkodekā, kas vairākkārt gan iz­darīti, mūsu dzīves vajadzības apmierināt nevarēja. Un ja pareizs ir uz­skats, ka bieži un lieli remonti neatmaksājas, ka tādos gadījumos labāki ķerties pie jaunas celtnes būves, tad tas pilnā mērā attiecināms arī uz mūsu civīllikumu. 

Nepieciešamību pēc jauna, pēc sava likuma, turklāt rada vēlēšanās atkratīties no visa svešā, no pagātnes uzspiestām saitēm; to prasa mūsu tautas suverēnais stāvoklis, katra pilsoņa pašlepnuma iz­jūta un arī savu spēju un iespēju apziņa. Ja tūliņ pēc valsts nodibināša­nas rakstījām likumu, ka ir spēkā visi tās valsts likumi, kuŗas sastāvdaļa bijām, tad tādam stāvoklim bija jābūt ne ilgstošam, ne permanentam stāvoklim, bet vienīgi pagaidu stāvoklim, kas pie pirmās izdevības jāgroza. 

Jāgroza sistēmatiski un neatlaidīgi, atmetot visus likumus, ko savu valsti atjaunojot 1918. gadā saņēmām kā mantojumu.

28. janvārī pieņemtais kodeks formāli ir pilnīgi jauns likums; viņš formāli pilnīgi atraisīts no vecā, jo tiek atcelti visi tie likumi, kas līdz šim bija spēkā. To gaitas izbeidzas. Cits jautājums, vai un ko no vecā kodeka esam paturējuši, vai ir kāda iekšēja kontinuitāte, kāds tilts no vecā uz jauno.

Ir visiem pazīstams fakts, ka tāpat kā 10 baušļi, kuŗus katrs no mums skolā ir mācījies, paturējuši savu vērtību un nozīmi līdz mūsu dienām, tā arī daudzi klasiskie romiešu tiesību principi, kas likti pamatos vecajā likumā, ir palikuši nemaldīgi līdz pašam pēdējam laikam. Pa daļai tīrā veidā, pa daļai vairāk vai mazāk modificēti, atkarībā no dažādiem ap­stākļiem un dzīves attīstības un īpatnībām, šie romiešu tiesību principi Eiropas valstīs akceptēti un pastāv šo baltu dien. Pilnīgi oriģinālu kodeku nemaz nav. 

Mums nebija nekāda pamata no šiem gadu simteņos pārbaudītiem principiem vairīties un atkāpties, tamdēļ vien, ka viņi nav cēlušies mūsu zemē un mūsu laikmetā. Mēs viņus tīši paturējām, jo ilgajā pastāvēšanas laikā tie pierādījuši savu lietderību, iegājuši tautā, kļuvuši tai pazīstami un radnieciski. Ko gan, piemēram, lai mēs grozītu, ar ko atvietotu īpašuma tiesību pamata jēdzienus, kas romiešu tiesībās raduši savu klasisko atveidojumu, ko gan mēs liktu daudzu citu civīltiesību in­stitūtu vietā (piem., adopcijas, servitūtu, testāmenta, legāta u. c.), kas jau vairāk nekā 2000 gadus veci un ko mēs lietojam tāpat, kā senie romieši to darīja vairākus gadu simteņus pirms Kristus. Tāpat kā reliģijā, morālē un mākslā ir atziņas, kuŗas kopīgas visām kultūras tautām un kas cauri gadu simteņiem paliek nemainīgas, — tā arī tiesībās ir pamati, ko laika tecējums pārmaina maz vai pat nemaz. 

Lūk, tamdēļ visu, kas dzīvē iz­rādījies par noderīgu, kas asimilējies mūsu vidū, ko tiesu prakse atznusi par labu, — to no romiešu tiesībām, ciktāl tas izpaužas vecos civīlliku­mos, apzināti esam paturējuši, nesekodami skaļiem modes saucie­niem — projām no romiešu tiesībām. Jo patīkamāki tā rīkoties mums bija tamdēļ, ka Itālijā — senās Romas slaveno darbu turpinātāja — viena no pirmām atzina mūsu valsti de jure un līdz ar to apliecināja respektu un cieņu mūsu tiesībām. Mēs to neesam aizmirsuši un nevaram aiz­mirst. 

Protams, mums būtu bijis pienākums griezties pie senām latviešu tiesībām, meklēt tur pēc labiem paraugiem, bet ciktāl tiesību refleksi izmanāmi mūsu dainās, to ir par maz, lai ar viņu palīdzību mēģinātu kārtot mūsu laikmeta dzīves sarežģītos apstākļus un gadījumus, bet — kā liecina mūsu pazīstamais tiesību vēsturnieks prof. A. Švābe — daudz un dažādu iemeslu dēļ svešās valodās rakstītie latviešu vēstures avoti neko nav uzglabājuši no latviešu tautas tiesībām, tamdēļ latviešu tiesību sistēmas rekonstrukcija nav iespējama (A. Švābe, Latv. ties. vēst. 41. Ipp.). Likumu valodā «tiesības» ir jaunvārds, kas ieviešas tikai 19. g. s. otrā pusē vārdu «rektes» tiesa, vaļa un taml. vietā.

Seno latviešu juridiskās gudrības avoti un krājumi, diemžēl, nav mums vairs pieejami.

1934. gadā, pirms izšķirties par to, vai radīt jaunu privāto tiesību kodeku, vai aprobežoties ar lielākiem vai mazākiem pārstrādājumiem, nācās dzirdēt dažu juristu balsis, vai nebūtu lietderīgāki pārņemt jau­nāko un modernāko Eiropas kodeku — Šveices ZGB —. to pārtulkot un pieskaņot mūsu prasībām un apstākļiem, kas būtu diezgan viegli un ātri izdarāms. Šādiem priekšlikumiem nevarēja piekrist, jo kaut gan Šveices kodeks ir teicams un slavējams kodeks, tomēr viņš ir un paliek Šveices kodeks savai tautai un valstij īpatnējs.

Nerunājot nemaz par to, ka šāda mēchaniska pārņemšana, «pārdēstīšana», varētu kaitēt mūsu prestižam (starp citu, līdzīgi gan ir rīkojusies Turcija), ka varētu ciest mūsu pašlepnuma sajūta, — Šveices likuma patapināšana runātu pretim vispār pieņemtai aksiomai, ka katram liku­mam jāizriet no tautas tiesiskās apziņas, viņas dzīves veida un apstākļiem un tiesiskās iekārtas. Tiesību, it sevišķi privāttiesību pakāpeniskiem iz­veidojumiem jābalstās uz principiem, kas jau labi pazīstami, kas dziļi          iesakņojušies un ar ko pilsoņi cieši kopā saauguši. Tamdēļ — ne sveša likuma vienkārša recepcija, bet gan savu likumu reforma — bija doma no kā vadījāmies ķerdamies klāt pie Latvijas civīllikuma izstrā­dāšanas.

Runājot par darba metodēm, jāatzīmē, ka lielu darbu prasīja ne­vērtīgā atsijāšana no vērtīgā, ko varētu paturēt jaunajā likumā. Līdz­šinējais kodeks bija pilns k a z u i s t i k a s. Tā vien liekas, ka Bunge strādādams astoņus gadus (1856.—1864.) pie Baltijas vietējā civīllik. sa­stādīšanas, būtu centies paredzēt nevien tipiskos abstraktos tiesību kon­fliktus, bet arī atsevišķus, konkrētus tiesisku attiecību gadījumus. Kazuistisko normu iztulkošana un pielietošana radīja grūtības tiesnešiem un attālināja viņus no tiesību teorijas. No šīs kazuistikas esam centušies tikt vaļā, bet atlikušo derīgo, kā arī visu jauno esam mēģinājuši ie­tērpt vienkāršā un visiem saprotamā pantu valodā, lai ar likumu varētu iepazīties katrs un spētu to saprast. 

Civīllikumam, kuŗš kārto pilsoņa dzīves privātās gaitas, pat jau pirms viņa dzimšanas, jābūt kā rokas grā­matai katrā mājā un ģimenē, blakus bībelei un dziesmu grāmatai, tam­dēļ kazuistiskiem uzskaitījumiem nācās pazust. Ka daudz šai virzienā ir darīts, liecina tas vien jau, ka jaunajā Civīllikumā ir tikai 2500 pantu, bet vecajā to ir 4600, gandrīz vai uz pusi vairāk.

Jaunajā civīllikumā, bez ievada un tā sauc. koliziju normām, ir 4 daļas: ģimenes tiesības, mantošanas tiesības, lietu tiesības un saistību tiesības. Neviena no šīm daļām nav tāda, kur kaut kas nebūtu grozīts un pārveidots, kur kas nebūtu atmests kā novecojies un nederīgs, un no jauna nācis klāt kas labāks un vienkāršāks.

Likuma pirmajā daļā apzināti novietotas ģimenes tiesības, ar to pasvītrojot, ka kaut gan ikkatrs pilsonis, kamēr viņš dzīvo virs zemes, ir cieši saistīts ar mantu un mantiskām interesēm, tomēr pirmā kārtā un pirmā vietā pašu cilvēku esam paturējuši acu priek­šā; cilvēks ar viņa vajadzībām un apkārtni ir bijis pirmais mūsu pētījumu priekšmets, kam veltītas mūsu pārdomas un meklējumi. 

Mantas jautājumi, mantiskās intereses seko pēc tam; bet arī še no mūsu redzes aploka nav izslīdējis šis dzīvais cilvēks, kas tautai un valstij vērtīgāks par visu citu.

Uzticību un paļāvību tiesneša taisnības izpratnei un viņa taisnī­gam ieskatam jaunais Civīllikums apliecina noteiktā veidā. 

Mēs gan ne­ejam to ceļu, kādu nosaka Šveices kodeks, proti, ka gadījumos, kad trūkst attiecīgu normu, tiesnesim jāizšķip pēc tās normas, ko viņš nodi­binātu, ja viņš būtu likumdevējs. Mūsu likums piešķip plašu aploku ties­neša ieskatam, taisnīgam ieskatam, bet šajos gadījumos griežas pie viņa sirdsapziņas un noteic, ka gadījumos, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tiesnesim jāspriež pēc tais­nības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem (5. p.). 

Šī valsts varas uzticība un paļāvība ir pienācīgi jānovērtē, un es nemaz nešaubos, ka mūsu tiesneši, stāvēdami savu uzdevumu augstumos, piešķirtās tiesības godam izlietos, un būs likuma tulki šī vārda vislabākā nozīmē. Liela loma šeit piekritīs Senātam, kam daudzos jautājumos nāksies nodibināt pa­reizu praksi un būt par ceļa rādītāju citām tiesu instancēm.

Cieņu savas valsts likumiem pauž koliziju normas, kuŗām uzdevums kārtot tos gadījumus, kad mūsu likumi saduras un konkurē ar svešas valsts likumiem. Še esam turējušies pie t. s. d o m i c i ļ u principa, kas noteic, ka fiziskas personas tiesību un rīcības spēja nosakāma pēc viņas dzīves vietas likuma. Tas nozīmē, ka katrs, kas mūsu valstī dzīvo vai darbojas, pakļauts mūsu likumiem, kaut arī viņš būtu ārvalsts pie­derīgais. Tāpat izšķirami jautājumi zīmējoties uz mantu, kuŗa atrodas Latvijā, bet pieder ārzemēs dzīvojošiem mūsu pilsoņiem. 

Arī tad šīs mantas ziņā ārzemēs dzīvojošie latvieši ir pakļauti Latvijas likumiem. Tajos iz­ņēmuma gadījumos, kad pie mums iespējams piemērot ārvalsts likumu, mēs prasām, lai tas nerunātu pretim Latvijas sabiedriskai iekārtai, vai labiem tikumiem, vai Latvijas likuma pavēlošām vai aizliedzošām nor­mām (24. p.). Ar to esam gribējuši pasvītrot, ka likumam jābūt ne tikai aukstam, uz prāta atziņām dibinātam konfliktu rēgulētājam, bet ka tā pienākums arī celt tikumiskos un morālos spēkus. Pretējo mūsu nacionā­lās tiesības neatzīst.

Piegriežoties jaunā civīllikuma atsevišķām daļām, jāuzsver, ka vis­lielākās pārgrozības skārušas ģimenes un mantojuma tiesības, jo taisni še bija vislielākais raibums un dažādība; taisni še likums neatbilda vairs laika garam un prasībām un gaidīja uz unifikāciju un vienkāršošanu.

Latvju sievieti, kuŗa līdz šim ar iedošanos laulībā nonāca vīra aizbildnībā līdzīgi mazgadīgiem un palika tur visu mūžu, jaunais likums no šīs aizbildnības atbrīvo; sievas slēgtiem tiesiskiem darījumiem turp­māk nekāda vīra asistence nav vajadzīga. 

Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātiem turpmāk piederēs vienādas tiesības, pie kam sievai tiesība mājas saimniecības robežās atvietot vīru un slēgt viņa vārdā darī­jumus. Ģimeni esam iedomājušies kā savstarpējas uzticības saitēm cieši kopā saistītu vienību, kuŗā viens par otru gādā un kopīgi rūpējas par ģimenes labklājību. Laba ģimene, kurā valda saskaņa un draudzība, kuŗā katrs loceklis strādā savu darbu, šī pamatšūna lielajā valsts organismā, šķita mums, kas darbojamies ap jauno Civīllikumu, ka ideāls, kam lat­viešu tauta ar savām ģimenes tradicijām ir krietni tuvojusies. Tamdēļ mums nenācās radīt mākslīgas, valsts varas uzspiestas saites, kas šo ģi­meni saturētu kopā arī tad, kad šī kopības apziņa un iespēja sāk šķobī­ties. Šī iemesla dēļ lai nebrīnās tie, kas sagaidīja radikālus grozījumus 1921. g. likumā zīmējoties uz laulības šķiršanu, ka šeit ir grozīts ļoti maz. Laulības šķiršanas statistika rāda, ka šķirto laulību pie mums nemaz tik daudz nav, kā to viens otrs apstākļu nepazinējs apgalvo un raksta pat grāmatās. Latgale un lauki, paldies Dievam, dod pavisam niecīgu pro­centu laulības šķiršanas lietās, un ja lauvas tiesa šajā ziņā krīt uz Rīgu, tad šo lielpilsētas netikumu jālūko izskaust citiem līdzekļiem. Vieglprā­tību, kādu bijām novērojuši ar šķiršanās lūgumu iesniegšanu, it īpaši uz savstarpējās vienošanās pamata, esam ārstējuši ar to, ka laulības šķir­šanas nodevu 1935. g. paaugstinājām no 8 uz 60 latiem. Šis solis laulības šķiršanas prāvas ir samazinājis vairāk kā uz pusi, dažos mēnešos pat līdz vienai trešdaļai no agrākā skaita. Nopietniem un nenovēršamiem at­sevišķu ģimeņu kopdzīves saiežģījumiem un konfliktiem nevar aizcirst visas durvis un izslēgt iespēju šķirties, jo tāds stāvoklis var atnest vēl vairāk ļauna, nekā laikā aiziešana katram uz savu pusi. Faktiska laulības saišu saraušana, juridiski paliekot saistītiem, stāvokli daudz­kārt pavisam komplicē.

Šo pašu normālo ģimeni, kuŗā katram loceklim jau pati daba no­spraudusi savas funkcijas un pienākumus, paturējām acīs arī tad, kad tagadējo mistrojumu laulāto mantiskās attiecībās apmainījām tikai pret vienu likumisko attiecību veidu, kuŗā vīram lielāki saimnieciski pie­nākumi un tiesības nekā sievai. Ir parasta lieta un katram tas ir skaidrs, ka vīrs ir tas, kas rūpējas par eksistences līdzekļu sagādāšanu, ka viņam, kā fiziski stiprākam, tas arī jādara un tamdēļ pavisam loģiski, ka visu mantu, kas abiem laulātiem ir, kas tiem pieder katram atsevišķi vai ko­pīgi, bez sevišķas pilnvaras pārvalda un lieto vīrs. To jaunais li­kums arī nosaka, atmetot mantas pilnīgo šķirtību Latgalē, mantas sa­plūšanu kopējā masā jeb mantas kopību Vidzemes pilsētās un citus līdz šim pastāvošos daudzos mantisko attiecību veidus, bet attiecīgi nodro­šinot sievu no vīra nepareizas rīcības un ļaunprātībām.

Mantas šķirtība, kā likumisks attiecību veids, mums likās latviešu tautai svešs un nepieņemams iestādījums; šķiet arī, ka tas runā pretim Dieva un cilvēka dotiem likumiem, kas laulību un ģimeni pieņem kā kaut ko nedalāmu, kā dabisku vienību, tamdēļ mantas pilnīga šķirtība un arī Vidzemes pilsētās pastāvošais mantas kopības institūts mūsu liku­mā paliek atsevišķiem gadījumiem, ko laulātie nodibina ar līgumu un trešo personu labā ieved pie miertiesneša laulāto mantisko attiecību reģistrā. Vēl jāpiemin kā jauninājums ģimenes tiesībās, ka likums paredz jauna veida aizgādību par personām viņu izlaidīgas dzīves dēļ, kas apdraud piederīgos.

Reformu mantošanas lietās sabiedrība gaidīja visvairāk. Un dibi­nāti gaidīja, jo separātās normas Vidzemē, Kurzemē un Latgalē, pilsētām un laukiem un vēl atsevišķi zemniekiem — padarīja stāvokli pavisam neciešamu. Nāca klāt arī visai svarīgais jautājums, cik tālu drīkstam iet ar lauku nek. īpašumu dalīšanu mantojuma gadījumos un kam pie­šķirt priekšrocības uz šādiem īpašumiem, ja mantinieku ir vairāk. Bez tam, unificējot mantojuma tiesības, nācās izšķirt, kā manto laulātais pēc otra laulātā nāves, ko darīt ar pastāvošo fideikomisa institūtu, kā rīko­ties ar t. s. neatraidāmiem mantiniekiem, kā vienkāršot testāmenta tai­sīšanu, kā piespiest kārtot mantošanas lietas, kā rīkoties ar bezmantinieku mantu un vairākus tamlīdzīgus jautājumus, kuŗu labvēlīgākā no­kārtošanā ieinteresēti nevien pilsoņi, bet arī valsts. 

Par šiem un citiem tematiem paredzēti vairāki speciāli referāti radiofonā, lai sabiedrībai da­rītu zināmu, ko jaunu sniegs civīllikums pēc tā spēkā nākšanas manto­šanas un citās lietās. Bet šinī mirklī gribu apliecināt, ka visas tikko pie­minētās lietas ir padarītas vienkāršākas un skaidrākas, labāki saprota­mākas, lai katrs pats bez dārgās starpniecības varētu orientēties savās tiesībās un pienākumos un tos pildīt pienācīgā laikā un kārtā. 

Tieslietu ministrija ir paredzējusi gādāt par vienkāršā valodā uzrakstītām grā­matām, kas katram darīs zināmu mantojuma būtību un mantošanas lietu kārtošanas technisko pusi un ko galvenokārt izplatīs uz laukiem. 

Man­tiniekiem ir jāsaprot, ka nokārtojot nepieciešamās formālitātes un pastei­dzoties pēc iespējas ātri nostiprināties savās tiesībās, viņi ne tikai iegūst tiesisku skaidrību savā stāvoklī un mantiskās attiecībā, bet arī novērš daudzas neērtības un nepatikšanas un arī liekus izdevumus, kas bieži ceļas kārtojot vecas lietas un vedot strīdus prāvas tiesās. Arī hipotēkārisku aizdevumu un arī citādu aizdevumu saņemšana, ko bieži nodrošina ar imobili, kļūst neiespējama un, kā dzīve rāda, nenokārtotais stāvoklis daudziem, it sevišķi ēku celšanas gadījumos, ir darījis krietni lielas rai­zes. Šinīs lietās bez pašiem mantiniekiem ir ieinteresētas arī vietējās pašvaldības un valsts un tamdēļ mans aicinājums — nevilcināties un negaidīt, kamēr spaidu ceļā — amatpersonas sāk kārtot iesalušās manto­juma lietas. 

Šeit jāpiemin, ka projekts par procesuāliem grozījumiem, kas dotu iespēju piespiedu kārtībā pārvest nekustamus īpašumus uz man­tinieku vārdu, Tieslietu ministrijā ir jau sagatavots, un ka ar sevišķi ra­dikāliem priekšlikumiem šai virzienā, neizslēdzot naudas sodus un pat mantas atņemšanu valstij par labu, ir nākušās daudzas pagastu tiesas un lauku miertiesneši.

Atrunāties ar līdzekļu trūkumu, kā to daži mēdz darīt, pavisam ir nevietā, jo mant. nodeva nav augsta un tā nemaz nav jāmaksā, ja man­tojuma vērtība uz katra mantinieka nepārsniedz 3000 1s. Pagasttiesām arī jāparāda lielāka aktivitāte kā līdz šim.

Kā tagad, tā arī turpmāk līdzmantinieki var valdīt un lietot nekust, īpaš. kopīgi vai arī prasīt tā dalīšanu. Un še nu nācās noteikt robežas, cik tālu dalīšana drīkst iet, lai neciestu īpašnieka privātās intereses un lai tautsaimnieciskā ziņā neciestu arī valsts. Vērtīgus atzinumus šajā ļoti svarīgajā jautājumā sniedz Latvijas lauksaimniecības kamera, kas uz­klausīti un ņemti vērā. 

Visu vienprātīgs slēdziens ir, ka jādara gals tai kārtībai, kas pieļauj sadrumstalot lauku nek. īpašumus, dalot tos sīkās reālās daļās un padarot šīs daļas par dzīves nespējīgām saimniecībām. Mūsu zemnieku mājas ir visas saimnieciskās un sociālās struktūras pa­mats. Še mūsu dzīves un labklājības avots. Še klēts visiem valsts iedzī­votājiem. Tamdēļ, nenoliedzot pavisam dalīšanu, agrārreformas likumā noteikts, ka dalot zemi, katras atdalāmās daļas platība nevar būt ma­zāka par 15—22 ha un pēc sadalīšanas saimnieciskam centram paliekošā daļa ar ēkām nevar būt mazāka par 2/3 no visas saimniecības kopplatības. 

Tā kā rodas stāvoklis, ka pie dalīšanas nav iespējams dabūt zemi visiem mantiniekiem, ja to ir vairāki, un tie savā starpā sacenšas, tad jaunais Civīllik. nepārprotami nosaka, ka prokšrocības bauda tas un zeme do­dama tam, kas labāki prot to kopt un viņas ražošanas spējas izmantot, kas lauku darbu strādādams zemei ir ticējis un uz to paļāvies, tai pieķē­ries un palicis uzticīgs. Pārējie drīkst pretendēt tikai uz daļām naudā. Un ja šeit kāds ko gribētu iebilst, tad atbilde būtu tikai viena: zemes mums ir daudz, saimniecisku iespēju bezgala daudz, tamdēļ nav ko rai­zēties par tiem, kas mantojumu sadalot nedabū savu daļu dabā. 

Mums pakāpeniski jāpierod arī pie tā, ka lauku mājās var dzīvot, strādāt un nodibināt labklājību arī tad, ja pats neesi šīs mājas īpašnieks. Šo kursu Prezidents un viņa valdība ir uzņēmusi un gribas ticēt, ka nepaies ilgs laiks, kad darbs lauku mājās kļūs patīkamāks par darbu pilsētā ar viņas darbnīcām un fabrikām.

Līdzmantiniekiem izmaksājamās daļas paredzētas tādas, kas nebūtu par slogu mājas saņēmējam un nespiestu to visu mūžu strādāt citu labā. Likums šai ziņā paredz plašus atvieglojumus, lai patiesi rastos un pastā­vētu dzīves spējīgas saimniecības un prieks būtu strādāt un censties.

Pagasta tiesa mantošanas lietās iegūst jaunu tiesību, proti — taisīt publisku testāmentu, ko līdz šim varēja izdarīt tikai pie notāra. Līdz ar to privātie mutiskie testāmenti pavisam atmesti kā mūsu apstāk­ļiem nepiemēroti. Runājot par testāmentiem, jāpiezīmē, ka ierobežojumi mantojuma dalīšanā attiecas arī uz viņiem.

Lietu tiesībās liels jauninājums ir dalīta īpašuma atmešana. 

Šis institūts, kas attīstījies vēsturiski un kuŗam gadu simteņiem ilgs mūžs, pie mums radīja īstus divdabjus — tā saucamos īpašumtiesīgos lietotājus, kuŗi, no vienas puses, bija it kā īpašnieki, bet tai pašā laikā arī tikai nomnieki, t. i. valdītāji un lietotāji. Pāri šādam īpašumtiesīgam lietotājam stāvēja virsīpašnieks. 

Vienai pašai Rīgas pilsētai ar dalītām īpašuma tieībām ir tuvu pie 9000 objektu, kuŗiem Rīgas pilsēta skaitās kā virsīpašnieks. Šādi nek. īpašumi ir arī citām pilsētām un diez­gan daudz arī ev.-lut. baznīcai. Visi šie grunts jeb obroka nomnieki, dzimtnomnieki un cinšu zemes lietotāji (Latgalē), visi līdzšinējie īpašumtiesīgie lietotāji (Nutzniesser) ar speciālu likumu kļūst par pilntiesī­giem īpašniekiem. Baznīcu zemes, kuŗām par apakšīpašniekiem tagad ir mācītāji, pāriet baznīcas pilnā īpašumā. Virsīpašniekus kompensēs ar to, ka tie uz reizi vai gaŗākā laika sprīdī saņems izpirkšanas maksu, kas sa­stādīsies reizinot līdzšinējo gada nomas maksu uz 20 vai 25. Iespējams arī, ka atlīdzību nosaka pēc valsts fonda zemju izpirkšanas noteikumiem. Šādā kārtā iegūs abas puses, jo pilsētu publiska rakstura tiesības (pie­mēram uzraudzību par košuma koku neizciršanu) nodrošinās vispārējie likumi par pilsētu pašvaldībām.

Izmetot noteikumus par grunts nomu un citiem apakšīpašuma vei­diem, lietu tiesībās iegūstam viengabalainu, vienkāršu un viegli pārska­tāmu sistēmu.

No citiem jautājumiem lietu tiesībās sarežģītāks bija blanko c e­ d ē t u obligāciju jautājums. Šeit tika uzklausītas visas mūsu lielās kredītiestādes, kameras un tirgotāju-rūpnieku organizācijas. 

At­sauksmes šajā tautsaimniecību skarošā jautājumā stipri dalījās. Kamēr vieni prasīja atstāt līdzšinējo stāvokli, otri ieteica vēl vairāk atvieglot blanko cedētu obligāciju apgrozību, trešie, turpretim, vēlējās redzēt tikai obligācijas uz vārda un savam ieskatam pieveda visai svarīgus argumen­tējumus. Jautājumu pārrunāja arī pāris sēdēs Valsts prezidenta kunga vadībā. 

Interešu saskaņojums radās tādējādi, ka blanko cedētas obligā­cijas gan paliek, bet ļaunprātību novēršanai kreditoram tiek atļauts obli­gāciju, kā rokas ķīlu, tālāk ieķīlāt ne citādi, kā kopā ar pašu saistību (piem. saistību pēc vekseļa), ko ķīla nodrošina, un ne par lielāku summu, kāda viņam pienākas no ķīlas devēja. Par šo nosacījumu neievērošanu draud atbildība pēc Sodu likuma. Paplašināta arī iebildumu celšanas iespēja.

Kas zīmējas uz autora tiesībām, tad to, līdzīgi vairākām ār­valstīm, izdosim kā atsevišķu likumu. Projekts, pie kuŗa strādā prof. A. Būmanis, ir jau uzmetumā gatavs un to drīzumā nodosim atsauksmei ieinteresētām iestādēm, amatpersonām un Preses biedrībai. Autora tie­sību likumam jāstājas spēkā jau š. g. 15. maijā, jo ar šo dienu esam saistījuši savu pievienošanos Bernes konvencijai.

Civīllikuma pēdējā daļā — saistību tiesībās — esam vairī­jušies no līdzšinējās kazuistikas, atsacījušies no tīri teorētiskām vai definītīva rakstura formām, atmetuši institūtus, kas mūsu apstākļos uz­skatāmi par novecojušiem un tā vietā radījuši mūsu dienām vajadzīgās normas. 

Viena šo normu grupa saistās ap personīga darba līgumu, kas kārto darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Likums šeit sīki no­saka abu pušu pienākumus un tiesības un ir zināma garantija normālu attiecību pastāvēšanai un uzņemtā darba padarīšanai. Ja viena puse vien­pusīgi atteicas no līguma, tad vainīgai pusei jāmaksā otrai atlīdzība un jāsedz tai nodarītie zaudējumi. Darba līguma normām liela nozīme arī lauku saimniecībās. Sakarā ar novērotām nevēlamām parādībām, kas ra­dušās pēckara gados, noteiks kriminālu atbildību tiem lauksaimniekiem, kas pārsolot algas vai citādi vārda tiešā nozīmē atviļ pie sevis kai­miņa strādniekus un ar to viņam nodara lielu postu un zaudējumus, labi zinot, ka strādniekam līguma saistības ar iepriekšējo darba devēju nav izbeigušās. No otras puses, arī laukstrādnieku klejošana un nolīgšana ar vairākiem saimniekiem, apzinoties, ka darbu varēs pildīt tikai vienā vietā_; vai to nepildīs nevienā — ir stipri iesakņojies netikums, ko lūkosim iz­ravēt arī ar krimināla soda palīdzību. Latvieša cienīgi ir doto vārdu turēt un, uzņemtos pienākumus pildīt, tāpat arī neiekārot sava tuvākā kalpu un kalponi.

Lielu robu pastāvošās tiesībās aizpilda jaunradītie noteikumi par graudniecības līgumu. Juridiskās grūtības un trūkumi, kas līdz šim ar šāda veida līgumiem strīdus gadījumos saistījās, tagad ir novērsti. Graudniecībai radīta aizstāvība tiklab darba devēju, kā pašu graudnieku interesēs.

Ja es šeit vēl pieminētu, ka saistību tiesībās izstrādātas jaunas nor­mas, par sabiedrības līgumu, kam liela nozīme it sevišķi tirdzniecībā un rūpniecībā, un ka pirkumam - pārdevumam uz nomaksu, šai mūsu laiku ikdienišķai parādībai, kam trūka normu Latvijas Civīllikumos, arī ierā­dīta sava vieta, un arī — ka apdrošināšanas līgums un noteikumi par ak­ciju sabiedrībām parādīsies atsevišķos likumos, tad — savu īso ziņojumu par Civīllikumu būtu beidzis.

Civīllikums, kuŗā arī agrākiem pantiem dots slīpējums satura un valodas ziņā, gūs spēku uz septembra mēnesi. Spēkā stāšanos noteiks speciāls likums ar ļoti plašām pārejas normām, kas dos iespēju tikt pāri no vecā uz jauno.

Varu teikt, ka jaunajā Civīllikumā ir ieliktas mūsu labākās domas, zināšanas un prasme. No mums visiem atkarājas jaunās tiesības iz­lietot un pienākumus pildīt pēc labas ticības. Mēs to arī darīsim.

Bet manas šī vakara pārdomas par jauno Civīllikumu lai noslēdzas ar sirsnīgu pateicību maniem līdzstrādniekiem un suminājumu ļoti cie­nītam Prezidenta kungam, kas devis iespēju radīt darbu, kam Latvijas tiesību vēsturē būs liela un paliekoša nozīme.

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.85-96.