Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas loceklis Voldemārs Dāvids

 

Dalīta īpašuma atcelšana.

Lietu tiesību daļā jaunajā Civillikumā, salīdzinot to ar veco, pašlaik spēkā esošo Civillikumu, vismazāk radikālu grozījumu. Tas izskaidrojams ar to, ka lietu tiesībās ir runa par lietām, to šķirām, lietu valdījumu, īpašumu un citiem jēdzieniem, kam sakars ar lietām. Bet šie jēdzieni, kas savu klasisko izveidojumu guvuši jau romiešu tiesībās, pamatos palikuši negrozīti līdz šim laikam. Tamdēļ saprotams, ka lietu tiesību daļa jaunā Civillikumā būvēta uz tiem pašiem pamatiem, kā vecā Civillikumā, jo šajā daļā ne tikai mūsu abiem likumiem — vecam un jaunam, bet arī visu valstu kodekiem ir viens kopīgs pamats, kas ņemts no romiešu tie­sībām.

Un tomēr jaunais Civillikums lielā mērā atšķiras no vecā. Tagadējās lietu tiesībās daudz tādu pantu, kas skan pēc pamācības un kam tamdēļ vieta mācības grāmatās. Ir daudz tādu normu, kas runā par atsevišķiem gadījumiem, kazusiem. Tamdēļ bieži vien vispārēja rakstura normas jaucas ar kazuistiskām normām, un tā likums kļūst daudzvārdīgs un grūtāki pārskatāms.

Šos trūkumus likumdevējs jaunā Civillikumā pēc iespējas ir novēr­sis, padarot to daudz pārskatāmāku, viengabalaināku.

Spēkā esošās lietu tiesībās bez tam daudz tādu noteikumu, kam mūsu apstākļos vairs nav it nekādas nozīmes un kas uzskatāmi par savu laiku pārdzīvojušām atliekām. Kāda gan nozīme mūsu laikā tādam in­stitūtam, kā, piem., neatminams valdījums? 

Tas dzīvē nav sastopams un ir nevajadzīgs. Tādi ir arī daži servitūtu veidi, kā, piem., ganību un koku ciršanas servitūti. Saprotams, ka šādiem un tamlīdzīgiem noteikumiem vieta jaunajā Civillikumā nav ierādīta.

Viens no svarīgākiem jauninājumiem lietu tiesību daļā jaunā Civil­likumā tomēr ir tā sauktā «dalītā īpašuma» atmešana. Jau pats nosau­kums rāda, ka še mums darīšana nevis ar pilnu īpašumu, bet gan kādu īpašuma daļu vai īpašumu aprobežotā veidā. Par īpašumu sauc pilnīgas varas tiesību par lietu, t. i. tiesību valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas.

Šo tiesību izlietošanai ir nepieciešams, pirmkārt, lai personai būtu īpašnieka titulis, t. i., lai viņai piederētu pati īpašuma tiesība, lai viņa būtu lietas īpašnieks. 

Otrkārt ir nepieciešams, lai tai pašai personai būtu arī lietošanas un rīcības tiesība. Ja abi šie nosacījumi ir ievēroti, tad īpašums ir pilnīgs, un īpašnieks bauda pilnīgas varas tiesības.

Īpašums piešķir īpašniekam visplašākās tiesības par lietu; pēc sava rakstura un būtības īpašums tiecas uz pilnību un neaprobežotību. 

Īste­nībā īpašums lielākā vai mazākā mērā vienmēr ir aprobežots. Neapro­bežots īpašums var pastāvēt vienīgi neorganizētā sabiedrībā.

Organizētā sabiedrībā, kā valsts, kurā sakopojas un pastāv daudzi īpašumi viens bla­kus otram, neaprobežots īpašums nevar būt. Še arī īpašumam jābūt, ja varētu tā teikt, organizētam noteiktā sistēmā un pie tam tā, lai vienam īpašumam blakus varētu pastāvēt citu īpašumi.

Īpašuma aprobežojumi ir dažādi, bet piemēra dēļ minēsim tikai da­žus. 

Tos varam šķirot vispirms pēc tā, kam par labu, kā interesēs zināms aprobežojums noteikts. 

Pie šās grupas pieskaitāmi: 1) aprobežojumi, kas noteikti valsts intersēs, lai sekmētu tās saimnieciskos, kultūrālos vai ci­tādus nolūkus, piem., aizliegums privātu mežu īpašniekiem bez atļaujas cirst kokus — mežu aizsardzības nolūkā; medību aizliegumi meža kus­toņu saudzēšanas nolūkā; aizliegums pavisam vai uz zināmu laiku izvest kādus priekšmetus uz ārzemēm un taml.; 2) te pieder aprobežojumi, kas nāk par labu privātām personām, gan plašākām masām — piem., patē­riņa priekšmetu cenu vai dzīvokļa īres normējumi un taml. — gan atse­višķām personām, piem., kaimiņiem par labu, kā, piem., dažādi servitūti.

Tālāk īpašuma aprobežojumus varam šķirot pēc ierobežojumu ap­joma. 

Pie šās grupas pieder: 1) aprobežojumi, kas skar tikai kādu īpa­šuma daļu, piem., tādi, kas aprobežo īpašuma atsavināšanu vai lietošanu, un 2) aprobežojumi, kās attiecas uz īpašumu visā tā apjomā. Še pieder: a) kopīpašums, kad īpašums uz vienu un to pašu nedalītu lietu pieder vairākām personām, kas viena bez otras rīkoties nevar un tādā kārtā viena otru aprobežo; b) īpašumtiesīgs lietojums vai tā saukts dalīts īpa­šums. Tādā kārtā īpašumtiesīgs lietojums vai dalīts īpašums ir viens no īpašuma aprobežojumiem, kas skar īpašumu visā tā apjomā.

Dalīta īpašuma pretstats ir pilnīgs īpašums. Dalīts īpašums rodas tad, kad nekustamas mantas īpašnieks piešķir kādai citai personai ilg­termiņa vai pastāvīgas dzimtlietošanas tiesības. Ar šādu lietošanas tiesību nodošanu citai personai rodas divi īpašnieki: viens īpašnieks, kam pieder tiesība uz pašu nekustamu lietu — tās būtību, ir virsīpašnieks, bet otrs, kam piešķirtas minētās lietošanas tiesības, ir īpašumtiesīgais lietotājs jeb apakšīpašnieks.

Kā redzēsim vēlāk, pēc mūsu tiesībām pastāv trīs dažādi dalīta īpa­šuma veidi: gruntsnoma, dzimtnoma un Latgalē cinšs. 

Šos veidus sīkāki aplūkosim vēlāk, bet vispirms minēšu tos pamatnoteikumus, kas visiem trim dalīta īpašuma veidiem ir vienādi. Dalīta īpašuma gadījumā virs­īpašnieks patur tiesību uz t. s. lietas būtību. Šī tiesība uz lietas būtību izpaužas tā, ka virsīpašnieks, tiklīdz izbeidzas lietotāja tiesība, var šo nekustamo īpašumu iegūt no jauna savā pilnīgā īpašumā, izņemot tikai to gadījumu, kad nekustamais īpašums noteikts īpašumtiesīgam lietotā­jam uz mūžīgiem laikiem.

Apakšīpašniekam savukārt pieder: 1) tiesība valdīt nekustamu īpa­šumu un lietot to šī vārda visplašākā nozīmē, gluži tāpat kā pilnīgam īpašniekam, ciktāl tas iespējams, nekaitējot lietas būtībai; 2) tiesība, vienlīdzīgi ar pilnīgu īpašnieku, aizsargāt sevi ar visiem likumīgiem līdzekļiem no jebkāda sava valdījuma un īpašuma tiesības traucējuma un arī aizsargāt savas tiesības pret ikvienu trešo personu.

No sacītā izriet, ka apakšīpašniekam ir visplašākās tiesības īpašuma lietošanā un apsaimniekošanā, jo viņš lieto īpašumtiesīgi, t. i. kā pilns īpašnieks, bet tikai ar vienīgo aprobežojumu, proti, «ciktāl tāda lietošana ir iespējama, nekaitējot lietas būtībai». Tas nozīmē, ka apakšīpašnieks nedrīkst īpašumu pasliktināt, mazināt tā vērtību. Tamdēļ apakšīpašnieks, piem., nevar izcirst mežu tādā mērā, ka ar to samazinās īpašuma vērtība, nevar izmantot izrakteņus, piem., akmeņogles, ja tādas zemē būtu, jo ar šāda veida izmantošanu būtu skārta īpašuma būtība, pasliktināts īpa­šums. Ciktāl apakšīpašnieks turas normālas saimniekošanas robežās, tas savā rīcībā ir neaprobežots, un virsīpašniekam nav nekādu tiesību ie­jaukties apakšīpašnieka rīcībā.

Dalītu īpašumu nodibina vai nu uz likuma pamata vai ar privātu rī­kojumu. 

Uz likuma pamata īpašumtiesīgs lietojums piešķirts mācītājiem uz mācītājmuižu zemēm, bet virsīpašums pieder baznīcas draudzēm. 

Ar privātu rīkojumu pēc pastāvošā likuma dalītu īpašumu var nodibināt ar trejāda veida līgumiem: 1) gruntsnomas jeb obroka nomas līgumu, 2) ļoti tam līdzīgu dzimtnomas līgumu un 3) cinša līgumu, kas paredzēts Latga­les civillikumā un pastāv tikai Latgalē.

1. Gruntsnomas jeb obroka nomas līgums ir tāda tiesiska attiecība, pēc kupas nekustama īpašuma īpašnieks nodod to lietot citai personai uz nenoteiktu laiku pret ikgadīgu nomas maksu — obroku. 

Ja līgums slēgts tikai uz zināmu laiku, pēc kuŗa notecēšanas īpašnieks var to uzteikt vai likt priekšā jaunus nosacījumus, tad ar to nodibinās nevis gruntsnomas tiesības, t. i. dalīts īpašums, bet vienkāršs nomas līgums. Lai gruntsnomas līgums būtu spēkā arī attiecībā uz trešām personām, tas jāieraksta zemes grāmatās.

Apakšīpašnieks, ko šajā līgumā sauc par gruntsnomnieku, lieto īpašumu kā pats īpašnieks. Viņa tiesība nav aprobežota ne ar kādu ter­miņu un tādēļ pāriet uz mantiniekiem. Gruntsnomnieks var savu tiesību pārdot, atdāvināt vai citādi atsavināt, bet viņam par to jāpaziņo virsīpašniekam, kas gan nevar atsavināšanu aizkavēt, bet pārdošanas gadī­jumā viņam ir pirmpirkuma tiesība, kas izlietojama 2 mēnešu laikā.

Saprotams, ka gruntsnomnieks var atsavināt tikai to, kas viņam pie­der, t. i. tiesību īpašumu lietot, bet ne pašu nekustamu īpašumu.

Ar šādu atsavinājumu notiek tikai apakšīpašnieka-gruntsnomnieka maiņa; virs- īpašnieks paliek tas pats, un tikai gruntsnomas pārdošanas gadījumā tas var izlietot pirmpirkuma tiesību un tādējādi atgūt pilnu īpašumu.

Arī katrs gruntsnomas tiesību atsavinājums ievedams zemes grā­matās uz ieguvēja vārdu. Kamēr tas nav izdarīts, par gruntsnomnieku uzskatāms atsavinātājs.

Tā kā gruntsnomnieks ir tikai īpašuma valdītājs un lietotājs, kam nepieder tiesība uz lietas būtību, tad, saprotams, ka viņš nedrīkst ap­grūtināt nekustamo īpašumu ne ar servitūtiem, ne ar hipotēkām vai ci­tām nastām bez īpašnieka piekrišanas. Šis aprobežo-jums neattiecas uz ēkām, ko apakšīpašnieks uz nomātās zemes uzcēlis; tās viņš var apgrū­tināt.

Līgumā noteiktā nomas maksa gruntsnomniekam jāmaksā noteiktos termiņos. Ja obroku nomnieks nesamaksā par 3 gadiem no vietas, tad virsīpašnieks nevar vis preten-dēt uz nomas priekšmeta atpakaļgūšanu, bet var vienīgi prasīt, lai to pārdod izsolē.

Nomas maksu nevar grozīt bez abu līdzēju savstarpējās vienošanās. Arī nekustamai mantai pārejot uz jaunu gruntsnomnieku, virsīpašnieks nevar šo maksu vienpusīgi paaugstināt, ja vien nav noteikti nolīgts citādi. Ja nomas maksa jādod graudā, tad gruntsnomniekam pienākas dot tos ražojumus, ko dabū no nomājamā īpašuma, un īpašniekam jāapmierinās ar to labumu. Ja tādus ražojumus gruntsnomnieka vainas dēļ tajā pašā īpašumā neražo, tad tas neatsvabina no to došanas.

2. Otrs dalītā īpašuma veids, ko paredz pastāvošais likums, un kas ļoti līdzīgs gruntsnomai, ir dzimtnoma. 

Ar dzimtnomas līgumu augļu nesēja nekustama īpašuma īpašnieks nodod tā lietošanas tiesību dzimtnomniekam kā apakšīpašniekam, par ikgadēju ar ienākumiem samērīgu maksu uz visiem laikiem vai vismaz uz zināmu skaitu paaudžu.

Kā jau minēju, dzimtnoma atšķiras no gruntsnomas ļoti maz. Tam­dēļ aplūkosim tikai šīs atšķirības, un proti: 

a) gruntsnomu var nodibināt tikai uz mūžīgiem laikiem, kurpretim dzimtnomu var noteikt arī uz zi­nāmu paaudžu skaitu; b) nomas maksa dzimtnomas gadījumā ir pretvēr- tība par dzimtnomniekam nodoto īpašuma lietošanu, kamdēļ arī pēc li­kuma dzimtnomas maksai jābūt samērīgai ar ienākumiem. 

Gruntsnomas gadījumā tādu samērību likums neparedz. Te nomas maksa ir virsīpašnieka tiesību atzīšanas zīme — simbols; c) gruntsnomnieks nevar apgrū­tināt īpašumu, izņemot paša celtas ēkas, ar servitūtiem un hipotēkām bez virsīpašnieka piekrišanas; dzimtnomas gadījumā šādam apgrūtinājumam virsīpašnieka piekrišana nav vajadzīga, bet toties apgrūtinājums izbei­dzas reizē ar dzimtnomas izbeigšanos; d) ja obroks nav maksāts 3 gadus no vietas, tad virsīpašnieks var vienīgi pārdot nomas tiesību izsolē, bet pie dzimtnomas nemaksās dēļ virsīpašnieks var apakšīpašnieku izlikt un īpašumu ņemt atpakaļ.

3. Abi aplūkotie nomas veidi pastāv valsts rietumu daļā. Latgalē pēc tur spēkā esošā Latgales civillikuma pastāv t. s. cinšu tiesības. Tas ir tas pats dalītais īpašums, kas dzimts vai gruntsnoma. Latgales civil­likums sīkāki šo nomas veidu nenormē, nosakot, ka cinšu līguma saturs atkarājas no līdzēju vienošanās.

Kad tad nu dalīts īpašums radies? Kādi ir tā rašanās iemesli?

Dalīts īpašums radies un izveidojies jau romiešu tiesībās. Ar to valsts un valdošās šķiras sekmēja savu ekonomisko un saimniecisko cen­tienu piepildī-šanos. Romas laikā vispirms valsts, tad pilsētas un vēlāk arī privātpersonas, kam piederēja lielas zemes platības, sāka iznomāt zemi — galvenā kārtā neapstrādātu un nekultivētu — personām, kas to vēlējās. Sākumā šos nomas līgumus slēdza uz noteiktu skaitu paaudžu, bet vēlāk arī uz mūžīgiem laikiem, ar noteikumu, ka, kamēr nomas naudu maksā kārtīgi, zemi, ne pašam nomniekam, ne tā tiesību pēcnācējiem, nevar at­ņemt. 

Šādā ceļā zemes īpašnieki-iznomātāji: 1) pavairoja savus ienāku­mus, gūstot tos no zemēm, kas citādi stāvēja dīkā un nekādu ienākumu nedeva; 2) panāca to, ka visplašākie zemes gabali tika apdzīvoti, apbū­vēti, izkopti un kultivēti, ar ko cēlās to vērtība; 3) pie zemes tika saistīti un atrada sev darbu un maizi liels vairums cilvēku; 4) īpašnieks, paturot sev virsīpašumu, paturēja apakšīpašniekus tomēr savā ekonomiskā atka­rībā, kas lielākā vai mzākā mērā tomēr lika sevi izjust.

Neatkarīgi no visa tā, lielā mērā tas nāca par labu arī valstij, jo ar daudzu saimniecību rašanos attīstījās lauksaimniecība un līdz tam ne­apdzīvotos apgabalos radās iedzīvotāji, kas nāca par labu valsts drošībai.

No romiešu tiesībām dalītais īpašums pārgāja uz citām zemēm, kur to izlietoja tādā pašā veidā un šiem pašiem nolūkem šo valstu lielie zemju īpašnieki — paši valdnieki, muižnieki un blakus tam pilsētas, kam piederēja un pieder arī tagad lielas zemes platības. Protams, ka—atkarībā no vietējiem apstākļiem, īpatnībām un laikmeta romiešu tiesību notei­kumi par dalīto īpašumu grozījušies vienā vai otrā ziņā, bet pamatos to­mēr palikuši tie paši.

Dalīta īpašuma rašanos Romā ietekmējuši tā laika apstākļi. Tā pa­stāvēšana saprotama arī vēlākā laikmetā, kad lielas zemes platības jo­projām apvienojās valdošo šķiru pārstāvju lielgruntnieku rokās un tie atdeva nomā, paturot sev virsīpašuma tiesības, tās zemes, ko paši klaušu kārtā vai algotiem spēkiem viena vai otra iemesla dēļ neizmantoja. Arī mūsu zemē savā laikā apstākļi bija tie paši. Lielum lielā daļa zemes pie­derēja svešniekiem-muižniekiem. 

Tamdēļ saprotams, ka mūsu zemē līdz ar muižniekiem un lielgruntniecību ieviesās un dzīvē tika pielietots arī dalīts īpašums un noteikumi par to uzņemti arī 1864. gadā sastādītos t. s. Vietējos civillikumos, ko atvieto mūsu jaunais Civillikums. Bet kas derēja Romā, vidus laikos un spēkā esošo civillikumu rašanās laikā, tas neder tagad.

Latvijas valsts tapšana, latvju tautas un zemes atbrīvošana no svešas varas jūga pašos pamatos sagrāva mums uzspiesto iekārtu. 

Ar agrārās re­formas likumu, pārņemot valsts zemes fondā visas muižu zemes un pie­šķirot tās pilnā īpašumā zemes īstiem saimniekiem, kas gadu simteņiem to vagojuši, slacinājuši gan saviem sviedriem, gan asinīm, faktiski pār­vilka svītru arī dalītam īpašumam. 

Ar brīvās un neatkarīgās Latvijas tapšanu, ar šķiru iznīcināšanu, ar agrāro reformu atkrituši tie ekono­miskie un citi apstākļi, kas savā laikā bija par pamatu dalīta īpašuma izveidošanai Romā un vēlākā laikmetā citās zemēs. Nav mums muiž­nieku. kuru rokās apvienotas lielas platības, nav šķiru, nav vienas šķiras atkarības no otras. Zemes kungi ir tie, kas to apsaimnieko. 

Tamdēļ, iz­dodot jauno Civillikumu, paredzēts līdz ar to dalītu īpašumu atcelt. Jaunā Civillikumā noteikumi par dalītu īpašumu nav uzņemti, un tas šādu īpašumu vairs nepazīst. 

Protams, ka ar to vien jautājums nav uz­skatāms par nokārtotu. Rodas rinda nokārtojamu un atrisināmu jautā­jumu uz pastāvošā likuma pamata radušos dalītu īpašumu attiecību no­kārtošanai. 

Pirmais no jautājumiem ir, kam piešķirt pilnas īpašuma tie­sības — virsīpašniekam vai apakšīpašniekam. 

Tālāk paceļas jautājums, vai un kāda atlīdzība nosakāma par pilna īpašuma iegūšanu; kādi nosa­kāmi maksāšanas noteikumi; vai tiesību izpirkumu atstāt īpašnieku ie­skatam vai arī to uzlikt par pienākumu, un tamlīdzīgi citi jautājumi. 

Visus šos jautājumus izšķir pārejas noteikumi, ko izstrādā Tieslietu mi­nistrija pie jaunā Civillikuma. Iespējams, ka paralēli tam dažu jautā­jumu nokārtošana prasīs citu pastāvošo likumu grozīšanu vai jaunu li­kumu izdošanu.

No visiem paceltiem jautājumiem galīgi atrisināts viens, t. i. ar da­līta īpašuma likvidāciju pilnas īpašuma tiesības pāries līdzšinējiem apakšīpašnie-kiem, kuŗiem nāksies maksāt līdzšinējiem virsīpašniekiem zināmu atlīdzību. 

Vienīgais izņēmums šajā ziņā ir mācītājmuižu zemes. Šīs ze­mes pāries pilnā īpašumā līdzšinējiem virsīpašniekiem — baznīcām, kuŗām tās nepieciešamas mācītāju uzturēšanai arī turpmāk. 

Jautājums par izpirkuma maksas apmēriem vēl nav guvis savu galīgu atrisinājumu. To centīsies nokārtot ir virsīpašniekiem, ir apakšīpašniekiem pieņemamā veidā. Svarīgs ir arī jautājums par izpirkšanas termiņiem. Izpircēju at­vieglināšanai iespējams, ka pēc izpirkšanas summas noteikšanas, tās sa­maksu sadala vairākos termiņos.

Laika ziņā dalīta īpašuma likvidācijā arī ir iespējams iet dažādus ceļus. Iespējams noteikt, ka virsīpašuma tiesību atpirkšana ir apakš- īpašnieka tiesība, pie kam šīs tiesības izlietošanas termiņu var noteikt likumā, vai arī, neparedzot šādu likumu, var atstāt tā izvēli pašiem apakš­īpašniekiem. Te tomēr jāņem vērā, ka dalīta īpašuma likvidācijas ieilg- šana nav vēlama, un jo ātrāk to nokārtos, jo ātrāk radīsies skaidrība, jo labāk.

Visi šie jautājumi vēl galīgi nav atrisināti. Pašlaik pie tiem strādā. Lai rastu vispusēji pieņemamāku un labvēlīgāku jautājuma atrisinājumu, pieprasītas ieinteresēto iestāžu atsauksmes. Galīgus slēdzienus būs ie­spējams taisīt pēc vispusīgas un sīkas jautājumu un seku iztirzāšanas un apsvēršanas.

Pašlaik zemes ar dalītām īpašuma tiesībām, ar maziem izņēmumiem, ir uzglabājušās gandrīz tikai atsevišķām pilsētām, no tām visvairāk Rī­gai un bez tam uz laukiem baznīcu zemes, kas ir mācītāju kā apakšīpašnieku lietošanā. Rīgas administrātīvās robežās ar pilnām īpašuma tiesī­bām pieder ļoti nedaudzi īpašumi. Lielākā daļā Rīgas pilsētai ir virsīpa­šuma tiesības.

Pilsētas savas virsīpašnieka tiesības izlieto tagad tādiem mērķiem, ko iespējams sasniegt citādā ceļā un kuŗu dēļ dalīts īpašums nebūtu ne mazākā mērā aizstāvams.

Te vispirms jāmin ikgadīgās nomas naudas, ko pilsētas gūst no obroka, dzimts vai cinšu nomā izdotiem īpašumiem. Šīs nomas naudas dod pilsētām stabilus ienākumus. Atceļot dalītu īpašumu un atdodot apakš­īpašniekiem pilnu īpašumu, ar ko pilsētām vēlāk atkristu zināmi ienā­kumi no nomām, jāraugās, lai šī reforma sāpīgi neskārtu pašvaldību saimniecību. To būs iespējams nokārtot, nosakot pilsētām kā virsīpaš­niekiem par labu zināmu izpirkuma maksu. To nosakot, jārēķinās arī, lai tā nebūtu pārmērīga un nepadarītu apakšīpašniekiem izpirkšanu pārāk gŗūtu. 

Izvirzīts priekšlikums noteikt izpirkšanas summu, ņemot par pamatu pastāvošās gada nomas maksas un reizinot tās ar zināmu skaitli.

Šā reizinātāja noteikšana ir diezgan sarežģīts jautājums. Jāņem vērā, ka obroka summas ir ļoti dažādas: daudz gadījumos no 2 īpaš­niekiem - kaimiņiem, kam nomā vienādi zemes gabali, viens, piem., maksā tikai Ls 10,—, bet otrs 10 reiz tik un vairāk. Vienādu reizinātāju noteikt abos gadījumos diezin vai būtu taisnīgi. Tamdēļ apspriesta arī iespēja noteikt izpirkšanas maksu pēc valsts zemes fonda izpirkšanas normām.

Kā virsīpašniekiem pilsētām ir pirmpirkšanas tiesības gadījumos, kad apakšīpašnieki savas tiesības pārdod. Ar dalīta īpašuma atcelšanu atkrīt arī pilsētu pirmpirkšanas tiesības uz virsīpašuma tiesību pamata. Bet ar to pilsētas arī nekā nezaudē, jo pirmpirkuma tiesības, neatkarīgi no virs­īpašuma tiesībām, itin visām pašvaldībām nodrošinātas ar speciālu likumu, kas izdots jau 1924. gadā.

Paturot sev virsīpašumu, pilsētas izdara apstādījumu aizsardzību. Apakšīpašnieki nevar bez pilsētas ziņas izcirst augošus kokus uz savas zemes. Protams, ka zaļumu un apstādījumu aizsardzība ir nepieciešama. Še pašvaldībām noteikšana vajadzīga. Ja koku ciršanu neuzraudzītu, tad daudzos gadījumos īpašnieki būtu tos bez žēlastības izcirtuši. Bet lai šādu aizsardzību izdarītu, nemaz nav vajadzīgs virsīpašums. Vajadzības gadījumos speciālos noteikumos valsts vai pašvaldības iestādēm var no­drošināt uzraudzības tiesības apstādījumu aizsardzībai.

Ja līdz šim virsīpašuma tiesības vienā otrā gadījumā atvieglo reālizēt dažādus labierīcību pasākumus, izbūves plānu izvešanu, tad tas tomēr nav pietiekošs pamats novecojušā dubultā īpašuma turpmākai paturē­šanai. Ciktāl pašvaldībām vajadzīga kāda noteikšana par privātiem īpa­šumiem, tas paredzams citos likumos.

Tagadējie apstākļi «dubulta īpašuma» pastāvēšanu ne mazākā mērā neattaisno. 

Garāmejot, pieminēšu, ka pēc pašreizējiem likumiem pie mums bez kādas vajadzības pastāv 5 dažādi nomas līgumu veidi: parastā noma jeb īre, lopu noma un 3 nupat aplūkotie, no dalīta īpašuma izrie­tošie nomas veidi. Arī no šī viedokļa dalīta īpašuma atmešana tikai ap­sveicama. Mūsu zemes vajadzību apmierināšanai šai laukā pilnīgi pie­tiekošs parastais nomas līgums. 

Dubults īpašums tikai sarežģī attiecības, nerunājot nemaz par to, ka tāds novecojis institūts jaunā likumā mums nedarītu nekādu godu, jo vairāk, ka jaunākos likumos — piem., Šveices, Vācijas un citos, — tas izmests. 

No tiem apstākļiem, kas bija par ie­meslu dalīta īpašuma radīšanā, mūsu valstī nepastāv neviens. 

Tamdēļ ir laiks, ka īstam saimniekam, kāds ir tagadējais apakšīpašnieks, dod iespēju arī juridiski pārvērsties par pilnu īpašnieku, jo faktiski to par tādu ikdienišķā dzīvē arī esam raduši uzskatīt. 

Ar to apakšīrnieki gūtu, kas viņiem pienākas, virsīpašnieki, saņemot pienācīgu atlīdzību, arī nekā nezaudētu, bet toties tiesiskās attiecībās būs radīta skaidrība un no īpa­šuma tiesībām izravētas novecojušas atliekas.

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.139-147.