Latvijas Universitātes profesors Dr. iur. Arveds Švābe

 

Jaunais Civīllikums latvju tiesību vēstures gaismā.

Nevienā citā garīgās dzīves laukā latvieši nebija tik ilgi un pilnīgi atstumti no katra radoša darba kā taisni jurisprudencē. Tas sakāms nevien par latviešu nāciju, bet arī par atsevišķiem juristiem. 

Atstājot malā ievērojamo vācu 16. g. s. civilistu Andreju Gaili (Gail, Gayll, 1526—1587), kuŗa ģenealoģiskie sakari ar kuršu ķoniņu Gaiļiem nav vēl noskaidroti, un neminot vienu otru pārvācotu šejienes juristu, jāatgādina, ka visā 19. g. s. tikai kādi 126 latvieši studēja tiesības — un tie paši tikai pēc lielām zemnieku reformām 19. g. s. sešdesmitos gados.

Minētie 126 latvju tiesībnieki nedeva mūsu tautai ne zinātniekus, ne likumdevējus, bet vienīgi pirmos latviešu likumniekus, kas pareizi iz­prazdami sava laikmeta vajadzības gan kā tieslietu praktiķi, gan kā pub­licisti, katrs pēc savām spējām, cīnījās par latvju nācijas tiesisko, ma­teriālo un politisko emancipāciju.

Turpretim līdz pat 1918. g. 18. no­vembrim mūsu zemes likumdevēji bija nelatvieši pat tad, kad likumi un likumu grāmatas attiecās vienīgi uz tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju. Tāpēc arī senās Livonijas un vēlākās Baltijas tiesību avoti nebija latvju un igauņu «tiesību spoguļi».

Tas, protams, nenozīmē, ka zaudējot politisko neatkarību latviešu tauta 13. g. s. beigās zaudēja arī savu nacionālo kultūru un ilgos atkarī­bas laikos pamazām kļuva garīgi sterila. Mūsu valodas leksiskās bagā­tības, tautas dziesmu apbrīnojamā formālā pilnība un tekstilamatniecības estētiskais krāšņums liecina, ka tautas radošie spēki nekad nebija iz­sīkuši, bet viņas kultūru vienīgi neatzina un nesaprata svešās kultūras augstprātīgie nesēji.

Ja mūsu agrākie politiskie un sociālie kungi maz interesējās par tā saukto nevācu kultūru, tad turpretim viņi uzsāka nesaudzīgu cīņu ar tām baltu tautu garīgās dzīves formām, kas vairāk pieder pie civi­lizācijas nekā kultūras — proti, ticība un tiesības. 

Pretstatā kul­tūrai civilizācija cenšas kļūt ūniversāla, un līdz ar savu ekspansiju tā pamazām top anacionāla. Nevien reliģiskie dogmāti vieno miljoniem cilvēku (piem., katolicisms 350, muhamedānisms 260 milj.), kas dzīvo visos kontinentos un pieder pie ļoti dažādām rasēm un nācijām, bet arī juridiskās idejas un tiesību sistēmas ir tik svarīgas vienas vai otras civi­lizācijas sastāvdaļas, ka pieskaitāmas tās būtībai. 

Tas jo sevišķi sakāms par visu tiesību tiesībām — civiltiesībām, kas arī civilizācijai deva savu nosaukumu. Kā zināms, pēc romiešu civiltiesībām dzīvoja un dzīvo ne­vien paši romāņi, bet arī ģermāņi, balti un pa daļai slāvi un somūgri. Līdz ar to visām šīm tautām bija viena juridiska civilizācija, neskatoties uz nacionālās kultūras dažādībām.

Baltu tautu tiesību un ticējumu civilizācija aizgāja bojā, cīnoties di­vās frontēs: pret karojošo slaviski-bizantisko baznīcu austrumos un ģermāniski-romisko baznīcu un valsti rietumos. Nemaz nerunājot par pa­rastiem un dabiskiem tiesiskās dzīves ietekmes veidiem — recepciju, fūziju un absorbciju, mūsu senču tiesības un ticība tika izskaustas varas līdzekļiem. 

Būtu nevēsturiski domāt, ka tas notika dažos gados vai gadu desmitos. 

Vēl 1422. g. Vidzemes zemes tiesībās tiek uzņemts pants, kas ar nāves sodu aizliedz «nomazgāt kristību». 1554. g. Valmieras landtāgs atgādina zemes kungiem, ka ļoti daudz dvēseļu paliek nekristītas un zemnieki joprojām dodas laupījuma laulībā, neievērojot nāves soda pie­draudējumu. 

Ja par spīti tik bargām sankcijām mūsu tauta gadu sim­teņiem ilgi prata saglabāt savas pirmsvācu ieradumu tiesības, tad tas pie­rāda viņas tiesiskās kultūras (t. s. «vecās tiesas») dziļumu un stiprumu.

Ja atskaita latvju, kuršu un lībju zemes tiesību īsās redakcijas, kas uzrakstītas 13. g. s., bet kuŗu vecākais kodols nepārprotami pieder pirms­vācu laikiem, mūsu ieradumu tiesības nav ne kodificētas, ne dokumen­tētas. 

Arī valodas un folkloras pieminekļi uzglabājuši tikai baltu juri­diskās civilizācijas fragmentus tiesisko pamatideju veidā, no kuŗām diem­žēl nav vairs iespējams rekonstrukcijas ceļā atveidot bojā gājušo tiesību sistēmu. 

Tāpēc radot jauno Civīllikumu, likumdevējam bija jāatmet do­mas par iespējamo restaurāciju, bet bija jāizvēlas: vai nu pilnīgs jaunradīšanas ceļš, vai arī jārecipē kāda sveša likumu grāmata vai, beidzot, jāizdara spēkā esošo civīllikumu reforma.

Savā 10. februāra radio runā tieslietu ministra kungs ļoti pārliecinoši ir noskaidrojis, kāpēc mūsu Civīllikuma autoriem bija jāiet pēdējais ceļš. 

Doma par recepciju bija jāatmet jau tāpēc vien, ka praktiski bija iespē­jams recipēt tikai vienu, proti, Šveices civīlkodeku, bet tas — izņemot saistību tiesību noteikumus — satur tikai ģermāņu tiesības, kamēr mūsu spēkā esošās civiltiesības bija tiktāl romānizētas, ka apm. 70 procenti no Baltijas provinču tiesību III daļas pantiem bija ģenētiski saistīti ar ro­miešu tiesībām. Recipējot prof. Hūbera kodeku, būtu jāizdara pilnīgs, bet nevajadzīgs apvērsums mūsu līdzšinējā tiesiskā kārtībā.

No nacionālā prestiža un goda viedokļa, protams, varēja runāt par mēģinājumu radīt tīri latvisku, ne no vienas citas juridiskās civilizācijas neatkarīgu civīlkodeku. Bet jau iepriekš varēja pateikt, ka šāds ekspe­riments būtu beidzies nesekmīgi; pat tad, ja mums izdotos sastādīt ori­ģinālu kodeku, paliktu atklāts jautājums, ciktāl tas ir latvisks, t.i. sa­skan ar latvju nācijas tiesiskām pamatidejām un tradicijām. 

Pēc manas saprašanas pasaulē nav nekā grūtāka par šīm trim lietām: dot likumus un radīt dogmas svētam, labam un taisnam. 

Tāpēc arī pasaulē ir tik maz oriģinālu reliģisku, ētisku un juridisku sistēmu — tik maz Dieva izredzētu jaunradītāju. 

Ievērojot teikto, var tikai apsveikt, ka mūsu jaunā jurisprudence ir apzinājusies savu spēju robežas un jau pašā sākumā at­teikusies no pagaidām neiespējamā. 

Neuzsākot šādus eksperimentus, mēs esam tikuši pie jauna civīlkodeka vismaz desmit gadus agrāk, nekā cērtot pilnīgi jaunas stigas.

Lai gan prof. Bunges kodeks bija tikai 70 gadus vecs, tomēr tas bija antikvārisks jau savā dzimšanas dienā. Saskaņā ar doto pilnvarojumu, Bunges uzdevums nebija rakstīt jaunus civīllikumus, bet gan tikai ērtī­bas labā sistēmatizēt un vienā likumu grāmatā apvienot spēkā esošos tiesību avotus. 

Tas nozīmēja, ka kodifikātors bija tikai agrāko likumu tekstu redaktors un savā kodifikācijas darbā tika nosodīts būt par ap­strādājamā vēsturiskā materiāla vergu. Tāpēc stingri ņemot, tā sauktā III daļa nemaz nebij kodeks, bet tikai inkorporācija. Ar to izskaidrojams, kāpēc šī likuma kopojuma oficiālā izdevumā zem katra panta bija no­rādīti likuma avoti, lai tiesnesis varētu pārliecināties, vai attiecīgā norma ir pilnīgi un pareizi uzņemta kopojumā. 

Pretstatā tam 28. janvāra Civīllikums ir nevien kodeks, bet tai pašā laikā arī jauns likums, kas formāli ir pilnīgi atraisīts no Baltijas pro­vinču tiesību III daļas; tāpēc arī 28. janvāŗa likumam nav uzrādīti ne­kādi avoti, tāpat kā tie netiek minēti citiem Latvijas likumiem. 

Ja arī zinātne vēlāk noskaidros, kādus avotus ir lietojuši jaunā Civīllikuma au­tori, tad šai zināšanai nedrīkstētu būt nekāda iespaida uz tiesu praksi, jo viņi varēja ar saviem avotiem apieties kā likumdevēji; tas nozīmē: pretēji Bungem būt par likumdošanas materiāla kungiem, nevis vergiem. 

Pat tad, ja salīdzinot izrādīsies, ka dažiem pantiem ir ārēja līdzība ar veco Bunges kodeku, šo līdzību nekādā ziņā nevar kvalificēt par agrākā kodeka normu citādu formulējumu vai, latviskojumu. Tikai tad, ja šis viedoklis tiks konsekventi izturēts, varēsim būt droši, ka jaunais Civīllikums tiešām būs un paliks jauns arī ar savu garu un radīs jaunu ēru mūsu tiesību vēsturē. 

Bet, protams, mūsu jaunā Civīllikuma lielās priekšrocības, salīdzinot ar t. s. III daļu, nav meklējamas vienīgi juridiskās technikas laukā. Kā jau Bunges darba nosaukums «Liv-, est- und curlaendisches Privatrecht» rāda, šai inkorporācijā bija diezgan mēchaniski un ārēji apvienotas trīs dažādas civīllikumu grāmatas — viena Vidzemei, otra Igaunijai, trešā Kurzemei. 

Šis teritoriālais trejlapis bija izveidojies 16. g. s. vidū, sa­brūkot Livonijas konfederācijai, ko Krievija ieguva 18. g. s. ar visām šā Baltijas «vācu provinču» vēsturiskām īpatnībām. Tāpat kā Baltijas provinču tiesību I un II daļas autors landrāts R. Samsons fon Himmelstjerns, arī Fr. G. fon Bunge turējās pie jau Sigismunda Augusta privi­lēģijā izteiktās šejienes muižniecības politiskās doktrinas. 

«Nekas nevar vairāk satricināt un sagraut republiku kā likumu, ieradumu un parašu maiņa». Ar to bija noteikta Baltijas juristu vēsturiskā misija: būt par savas korporācijas vai teritorijas privilēģiju sargiem un kodifikācijas ceļā inventārizēt un konservēt tiesību senmantas.

Sairstot Krievijas ķeizarvalstij, Baltijas trejlapja vietā izcēlās Lat­vijas un Igaunijas republikas, kas teritoriālam partikulārismam atņēma tā vēsturisko pamatojumu. Autonomām provincēm kļūstot par suverē­nām valstīm, bija jāatsakās arī no agrāko tiesību provinciālisma un partikulārisma. 

Šis darbs bija jo steidzams tāpēc, ka nacionālā ziņā visvairāk apdraudētais Latvijas apgabals — Latgale civiltiesiskā ziņā joprojām pa­lika šķirta no pārējām latviešu zemēm, dzīvodama pēc tā kodeka — t. s. X sējuma, ko krievu valdība 1832. g. uzspieda latgaliešiem tikai tāpēc vien, ka Latgales muižnieki bija ņēmuši dalību poļu dumpī. 

Radot vienu Civīllikumu visai valstij, 28. janvārī tika gandarīta šī Latgalei nodarītā netaisnība un galīgi sakausētas trīs teritorijas, ko gadu simteņiem šķīra mūsu abas likteņa upes — Daugava un Aiviekste. 

Līdz ar to Latgale atkal tika pievērsta tai civilizācijai, ko apzīmējam ar vienu vārdu Rie­tumi, un romiešu tiesību teritorija paplašināta par 16.000 kv. km. 

Ja jaunais Civīllikums neko citu nebūtu panācis, kā vienīgi šo Latgales tie­siskās kārtības konsolidēšanu ar pārējo Latviju, ar to vien jau pietiktu, lai 28. janvāri uzskatītu par mūsu tiesību vēstures vērsuma punktu.

Bet Baltijas provinču tiesību teritoriālais partikulārisms neaprobe­žojās tikai ar trim provincēm vien: katra province savukārt bija saskal­dīta sīkākos tiesību novados, kas pretendēja uz saviem tiesību avotiem. 

Kāds ārzemju vēsturnieks ļoti zīmīgi nosaucis tos par tiesību peļķēm — tik izžuvuši un aizsērējuši bija šie partikulāro tiesību avoti, ka bieži vien viņu ūdeņu nepietika pat provinču pilsētiņas tirgus laukumam. Šādas izsīkušas tiesību peļķes bija atsevišķu pilsētu statūti un viņu savrūpās mantojuma tiesības. 

Tās bija paliekas no vācu feodālisma paliem, kas dižos un vēlīnos viduslaikos atnesa arī Livonijai savu politisko nekultūru. Jaunos Civīllikumos šo tiesību peļķu vairs nav, bet tikai nedaudzi spēcīgi un vareni avoti, kas ar saviem ūdeņiem baŗo visu mūsu zemi — kā lau­kus, tā pilsētas.

Jau pilnīgs anachronisms bija veco civīllikumu sociālais partikulārisms, kas Lavijas valsts vienībai un cieņai darīja vēl mazāk goda nekā tikko minētais teritoriālais. Kā zināms, Bunges kodeks bija tikai Bal­tijas provinču tiesību jumts (t. s. trešā daļa), kamēr šīs juridiskās celtnes pamats bija 3 Baltijas guberņu pārvaldes un tiesu iestāžu satversme (t. s. pirmā daļa), bet stāvs — muižnieku, namnieku un garīdznieku korporā- tīvās tiesības ( t. s. otrā daļa). 1845. g. bija paredzēts šo vācietības cie­toksni Baltijas jūŗas krastos nostiprināt vēl tālāk ar diviem bastioniem, pievienojot arī civil- un kriminālprocesa likumus kā provinču tiesību ceturto un piekto daļu. Bet to neizdevās vairs reālizēt sakarā ar justī­cijas reformu pašā Krievijā (Aleksandra II Tiesu ustavi). 

Šai Baltijas kārtu valstī, kuŗai pašai bija sava likumdevējas, tiesas un pārvaldes vara, bija uzņemtas vienīgi kungu kārtas, kamēr zemnieki no tās bija izslēgti un dzīvoja joprojām pēc galīgi novecojušiem 1817.—19. g. brīvlaišanas likumiem, par kuŗiem Krišjānis Valdemārs 1862. g. zīmīgi teica: nu muižnieki var lepoties, ka tagad viņi pilnīgi iekarojuši Vidzemi. 

Šis mazais ekskurss mūsu provinču tiesību kodifikācijas vēsturē bija vajadzīgs, lai saprastu, ap kādu asi griežas Bunges tiesību pasaule: tā ir tā pati kārtu valsts, ko glorificē Samsona fon Himmelstjerna kodificēto provinču tiesību I un II daļa. 

Tas arī formulēts III daļas otrā ievada pantā: tiesību novada apjomu nosaka nevien ģeogrāfiskā robeža, bet arī šī novada iedzīvotāju kārta un ar to noteiktā piederība pie kādas tiesas. 

Lai gan III daļas svarīgākais un plašākais avots saucas Landrecht, tomēr tā nav nekāda nejaušība, ka 16. g. s. šīs tiesību sistēmas nosaukums bija Ritterrecht, bet sākot ar 17. g. s. Ritter- und Landrecht. 

Ja nu zemes tiesību īstā māte bija bruņniecība, tad kļūst saprotams, kāpēc tās izturas pret zemniekiem kā pret pabērniem. Tāpat kā zemniekiem bija aizslēg­tas landtāgu durvis, tā arī viņi bija spiesti dzīvot landrecht’a pievārtē: pēc vācu feodālās jurisprudences atzinuma šīs zemes pirmiedzīvotāji, ko­pēji un sargātāji nebija «zeme» šī vārda valststiesiskā nozīmē. Un tikai tāpēc vien viņiem bija jādzīvo no tām civiltiesiskām druskām, kas no­krita no Latvijas kungu kārtas galda — kā gan lai citādi raksturo spēkā esošo zemnieku un zemes tiesību dogmatiskās attiecības civiltiesību laukā? Šai ziņā bija tikai viens zīmīgs izņēmums, proti, Vidzemes vācu kolo­nisti, kas saskaņā ar XII ievada panta 1890. g. novellu visu šo laiku dzī­voja labākā civiltiesiskā sabiedrībā nekā latvieši. 

Vēsturiskā aspektā tas ir tikai jauns pierādījums, ka sociālā kundzība Latvijā un Igaunijā prak­tiski bija cieši saistīta ar vienas minoritātes nacionālo uzkundzēšanos pār šīs zemes īsto saimnieku — majoritāti.

Lai gan jau krievu valdība 70 gadus no vietas grāva šo 1845. g. pārbūvēto un no jauna nostiprināto kārtu valsts cietoksni Baltijā, tomēr šīs celtnes civiltiesiskais jumts, kaut arī iedragāts un caurumots, izturēja pat Latvijas agrārās reformas krusta ugunis un šīs reformas civiltiesiskos rikošetus, starp kuŗiem svarīgākais bija t. s. Bukovska novellas 1924.—25. g. 

Tomēr visumā partiju laiku likumdošana bija tik neva­rīga, ka viņa neiedrošinājās atcelt pat Iršu kolonijas 30 g. vecās privilē­ģijas. Arī pēc bruņniecības korporācijas likvidēšanas 1920. g. kārtu partikulārisms civiltiesībās tika konservēts joprojām, lai gan tam nebija vairs nekāda pamata ne sadzīvē, ne doktrinā. Tikai šī gada 28. janvārī latvieši varēja teikt par Latviju: tā nebūs vairs turpmāk kārtu valsts, bet sava civiltiesiskā režīma ziņā sociālas vienības un taisnības valsts. 

Kārtu valsts publiski tiesiskam duālismam atbilst divkāršā īpašuma tiesību sistēma civiltiesībās. 

Vēsturiskās izglītības trūkuma dēļ itāliešu glosatori pārprata Justiniāna tiesību terminoloģiju un — šķietamo dog­matisko pretrunu izlīdzināšanai — savas scholastikas raganu ķēķī radīja īstu juridiskās alķīmijas brīnumu — t. s. dominium utile. 

Šī Basiāna iz­domātā konstrukcija izrādījās tik dzīves spējīga, ka pamazām kļuva par kristalizācijas formu nevien romiešu emfiteuzei un superficijām, bet arī prekārijam un dzimtsnomai un jo sevišķi lēņa tiesībām, kas apm. 1000 ga­dus kārtoja R. Eiropas valdnieku un viņu vasaļu mantiskās un personis­kās attiecības. 

Tā kā mācība par divkāršo īpašumu bija politiski un so­ciāli ļoti izdevīga visāda veida feodālās kundzības nostiprināšanai, tad tā ieviesās nevien bruņnieku, bet arī pilsētas tiesībās. 

Pilsētu dibinātājiem bija izdevīgi izkopt un paplašināt savu teritoriju ar grunts- un dzimts- nomas līgumiem, tai pašā laikā paturot šos gruntsgabalus savā virskun­dzībā. Un kad bruņnieks pārvērtās no zemnieku kaimiņa par viņu gruntskungu, arī viņš juridiski pamatoja savu kundzību ar dominium directum. 

Bet līdz ar lēņu tiesību pastariem no Eiropas kodekiem pamazām iz­met medievālo divkāršo īpašumu un rada vienotu īpašumu tiesību sis­tēmu. Francijā tas notika jau 1789. g., Prūsijā 1850. g. 

Tā kā Latvijā lēņa tiesības izbeidza savu mūžu jau 18. g. s. otrā pusē, tad arī nebija vairs nekādas vajadzības paturēt šo konstrukciju dažiem, galvenokārt pilsētas, tiesību institūtiem — sevišķi tai dabisko tiesību ietekmē pār­veidotā koncepcijā, kādā to Bunge aizguva no Vācijas 19. g. s. sākuma partikulāriem kodekiem. Pēc šīs uzspodrinātās konstrukcijas īpašuma tiesības aptver propriētātes jeb lietas substances un lietošanas tiesības, kas var atrasties dažādās rokās, t. i. tikt dalītas. 

Saskaņā ar III daļas 1559. panta noteikumiem, dzimtsķīlas valdījuma gadījumā ķīlas devē­jam palika tikai — vācu redakcijā «kaila propriētāte», krievu redakcijā «īpašuma ideja». Lai gan ar 1925. g. novellām tika likvidēts dzimtsķīlas valdījums Latvijā un vēlreiz modernizēta dalītā īpašuma konstrukcija, izmetot no tās lietas substances jēdzienu, tomēr runājot Bībeles valodā, tie bija un palika nobalsināti viduslaiku kapi. 

Latvju tiesību vēstures zinātne vienmēr būs pateicīga tieslietu ministra kungam, ka viņš mūs 28. janvārī atbrīvoja no civiltiesiskā feodālisma un deva vienotu, latīņu ģēnija skaidrās un vienkāršās formās izbūvētu, īpašuma tiesību sistēmu.

Kā jau iepriekš minēju, neskaitāmo tiesību peļķu vietā un mūsu civil­tiesību sistēmu dzen tikai nedaudzi, spēcīgi tiesību avoti. Vecākuma kār­tībā vispirms jāmin ģermāņu tiesības, ko sakšu, vestfāļu un frizu kolo­nisti 13. g. s. atveda līdz uz Latviju. Gandrīz vienīgais viņu juridiskās gudrības paraugs bija ap 1220. g. Eikes fon Repkova sacerētā tiesību grā­mata, t. s. Sakšu spogulis, kas ir ģermāņu tiesības vistīrākā veidā. 14. g. s. sākumā tas Igaunijā tika pārstrādāts šejienes vajadzībām par Livonijas spoguli, ko Limbažu mantāgs 1422. g. recipēja arī Latvijā, kur tas formāli palika spēkā līdz 1864. g. Apvienots ar senākām bruņnieku tiesībām vienā kompilācijā, ko literātūra parasti sauc par Vidējām bruņnieku tie­sībām, šis tikai 249 nodaļas lielais lejasvācu kodeks 1537. g. tika iespiests grāmatā. 1648. g. zviedru valdība apstiprināja to par Corpus iuris Livonici. 

Tas tomēr maz noderēja tiesnešiem, jo 17. g. s. viņi lejasvācu iz­loksni vairs neprata; arī pats kodeks bija ļoti trūcīgs un antikvārisks. Tai vietā, sevišķi Kurzemē, tiesu praksē ieviesās paraša izlīdzēties ar ievērojamu juristu mācības grāmatām un komentāriem, kam piešķīra li­kumu grāmatu spēku. Tā kā 17. un 18. g. s. vadošie Vācijas juristi bija pandektisti, tad neatvairāmi notika Baltijas bruņnieku tiesību romānizācija, kas it dabīgi pārsviedās arī uz pilsētas tiesībām.

Romiešu tiesību renesance Itālijā sākās 12. g. s., par kuŗu angļu tiesībnieks Mētlends saka, ka tas ir bijis visjuridiskākais no visiem Eiro­pas gadu simteņiem, jo nekad itāliešu nācijas prāts neesot bijis tik inten­sīvi nodarbināts ar tiesību problēmām kā toreiz. Šai renesansei sekoja romiešu tiesību recepcija citās zemēs. 

Nekavējoties pie šīs ļoti sarežģītās parādības cēloņiem, gribu tikai atgādināt Rūdolfa Jēringa vārdus: Roma uzvarēja veco pasauli 3 reizes — senos laikos ar saviem ieročiem, vidus­laikos ar katoļu baznīcu, jaunos laikos ar savām civīltiesībām.  

Ar vācu starpniecību Romas kultūra iespiedās arī senā Livonijā, pie kam tagadējā Latvijas un Igaunijas austrumu robeža kļuva par katoļu ticības, kā arī kanonisko, lēņa un romiešu tiesību galējo robežu Eiropas ziemeļaustrumos. 

Galvenais romiešu tiesību recepcijas instruments Vācijā bija valsts kambartiesa (Reichskammergericht), kur visiem tiesnešiem sākot ar 1555. g. bija jābūt tiesību doktoriem. 

Arī Latvijā pirmās drošās ziņas par ro­miešu tiesību praktisko recepciju dabūjām sakarā ar Livonijas mantāgos un landtāgā izšķirto civillietu pārnešanu apelācijas kārtībā uz valsts kambartiesu (1530.—64. g.). Tai pašā Limbažu mantāgā, kas pirms 120 g. pieņēma tīri ģermāniskās Vidējās bruņnieku tiesības, 1544. g. prāvinieki pirmo reizi Latvijā atsaucās uz romiešu tiesībām. 

Tas notika skatot cauri dažu virsbīskapijas padomes locekļu sūdzību pret Ansi Masavu injurijas dēļ, pie kam sūdzētāji atsaucās uz Justiniāna institūcijām un digestām. Lai gan apsūdzēto aizstāvēja viens no labākiem tā laika Livonijas advo­kātiem — Dionīsijs Smits, alias Fabri, kas pats 1539. g. bija publicējis šejienes pirmo civilprocesa rokas grāmatu Formulare procuratorum, to­mēr arī viņam līdz šim neparastā atsauce uz romiešu tiesībām šķita tik pārliecinoša, ka viņš to nepārbaudīja un nenoraidīja, jo sūdzētāju citē­tais lex Aquilia šai gadījumā nemaz nebija piemērojams. 

Pēc šī pirmā dokumentos apliecinātā mēģinājuma praktiski piemērot romiešu tiesības šejienes tieslietām, nebija ilgi jāgaida uz turpinātājiem. 

Klasiskā romiešu tiesību recepcijas zeme bija Kurzemes hercogvalsts, ku­ŗas 17. un 18. g. s. tiesību avoti pandektu tiesību garā konstruē nevien bruņnieku, bet arī zemnieku tiesību institūtus. 

Lai gan Baltijas tiesību romānizācijas process vēl ir maz izpētīts, tomēr tā rezultāts ir visiem zināms: no Bunges kodeka 4600 pantiem veseli 2882 atiet atpakaļ uz romiešu tiesībām.

Ja arī pagaidām vēl nezinām, kādas ir romāņu un ģermāņu juridis­kās masas attiecības jaunā Civīllikumā, tomēr ievērojot to, ka viens no autoriem ir L. U. romiešu tiesību prof., ir pamats domāt, ka arī jaunā likumā šis samērs nebūs grozījies romiešu tiesībām par ļaunu. Kā agrāk, romiešu mugurkauls ir palicis lietu un saistību tiesībām; ģermāniskās ir reālnastas lietu tiesībās, kamēr saistību tiesībās ārpus romiešu tiesībām paliek no jauna klāt nākušie noteikumi par lauksaimniecisko nomu un no latvju tautas ieradumu tiesībām pārņemtais graudniecības līgums. 

Par ģermānisku var uzskatīt uztura līgumu, kuŗa paraugus sastopam Lat­vijas bruņnieku tiesībās jau 15. un 16. g. s. Arī mantojuma tiesībās, pēc to pamatīgās reformēšanas un ūnificēšanas, romāniskā masa ir vēl vairāk pieaugusi, ja atskaita pēc ģermāņu tiesību principiem veidoto pēcmantinieku institūtu un mantojuma līgumu. 

Vismazāk romiešu tiesību ietekme vērojama jauno civīllikumu I daļā — ģimenes tiesībās, kas arī saprotams, jo — atskaitot adopciju — senā Roma nevar mūsu laikam dot nekādus slavējamus ģimenes dzīves paraugus. 

Pa daļai sekojot Šveices kodekam, pārveidota jaunā Civīllikuma sistēma. 

Es gribētu apgalvot, ka tā ir diezgan tuva tai, ko Kr. Barons licis par pamatu savam Latvju Dainu kārtojumam, grupējot tautas dziesmas cilvēka mūža ritumā. Šāda sistēmas izvēle ir ļoti apsveicama. 

Ievē­rojot mūsu tautas nelielo skaitu, cilvēkam vienmēr jāpaliek mūsu aug­stākai vērtībai un ģimenei valsts pamatam. 

Loģiski, ka otrai kodeka da­ļai jākārto tās mantiskās attiecības, kas izceļas starp kādas dzimtas «aiz­gājējiem» un «pakaļpalicējiem», starp «laipas metējiem» un «laipotājiem».

Tā kā mūsu tautas eksistences un labklājības pamats vienmēr ir bijis un, jādomā, paliks arī turpmāk lauki, tad bija nepieciešams lauk­saimnieciska rakstura zemei noteikt drusku citādu mantošanas režīmu nekā pilsētnieku gruntsgabaliem. 

Trešā daļa apskata to konkrētās īste­nības pasauli, kuŗā laucinieks piedzimst un pavada savu mūžu — lietas un lietu tiesības. 

Saistību tiesības ar nolūku novietotas likuma beigās, jo šai vairāk vai mazāk abstraktā darījumu pasaulē laucinieks tiek ie­rauts tikai pa daļai. Tā jaunā Civīllikuma sistēma visumā labi atbilst Latvijas kā lauksaimnieciskas zemes pamatraksturam.

Nobeidzot šo nelielo eseju, gribētos uzsvērt, ka jaunam likumam būs svarīga nozīme arī latviešu likumu valodas un juridiskās terminoloģijas izveidošanā un stabilizēšanā. 

Likuma redaktors prof. A. Būmanis pat­stāvīgi izkopis tālāk Māteru Juŗa nodibinātās tradicijas un, paldies Die­vam, nav sekojis dažu valodnieku pārspīlētiem eksperimentiem, par ko viņam katrs latvju rakstu draugs būs tiešām pateicīgs. Man šķiet, ka arī literāriskā ziņā, kā prozas sacerējums, jaunais kodeks stādāms aug­stāk par Bunges darbu. 

Lielais tieslietu ministrijas pasākums nu ir galā, un vēsturē tas vien­mēr paliks saistīts ar Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa un tieslietu mi­nistra H. Apsīša vārdiem. 

Nav mans uzdevums ne šo likumu dogmātiski iztirzāt, ne kritizēt. To dara un darīs kā mūsu pašu, tā ārzemju spe­ciālisti, bet, protams, vissmagāko uguns pārbaudījumu dos pati dzīve. Tā kā šo jauno tiesību pili ceļot ir aicināti talkā romāņu un ģermāņu jurisprudences labākie meistari un izlietota viņu ilgi pārbaudītā juri­diskā gudrība, tad mēs ticam, ka šī pils būs mūsu laikmeta cienīgs pie­mineklis. 

Lai šī ticība nepaliktu tikai vārdos, mums visiem, kā praktiķiem, tā teorētiķiem, ir vienmēr jāpatur vērā mērķis, kādam šī pils ir celta, un pamatidejas, kas kā labi pārdomāts architektonisks plāns dod ārēju un iekšēju nozīmību šīs celtnes 2400 granīta bluķiem. Jus et servitium, tā kāds viduslaiku avots raksturo cilvēka stāvokli sabiedrībā — un vai pub­liski tiesiska kalpošana neraksturo arī šodien katra jurista dzīves uzde­vumu? Jo taču jaunā Civīllikuma pirmais pants skan: 

«Tiesības izlie­tojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.»

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.102-111.