Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs, Latvijas universitātes profesors Dr. iur. Aleksandrs Būmanis

 

Ģimenes locekļu mantiskās attiecības pēc jaunā Civīllikuma.

No ģimenes locekļu mantiskām attiecībām es te apskatīšu tikai divas: laulāto un vecāku un bērnu mantas attiecības. Vissvarīgākās, protams, ir pirmās, jo tie ir reti gadījumi, kad nepilngadīgiem bērniem ir pašiem sava manta.

Jautājums par laulāto mantas attiecībām dažādos lai­kos ir atrisināts dažādi: pietiek aizrādīt, ka pēc pastāvošiem CL mums ir spēkā kādas 4 likumiskas sistēmas, bez tam vēl iespējamas arī līgumiskas.

Laulāto mantas attiecības bija jānokārto pieslejoties vienai vai otrai no divām sekojošām pamata formām: 

1) vai nu t. s. mantas šķir­tībai,  t. i. jāatzīst, ka sakarā ar laulību laulāto mantas attiecībās ne­kas nepārgrozās, ka katrs laulātais patur savu mantu, katrs laulības laikā patstāvīgi to iegūst, viens laulātais par otra laulātā parādiem neatbild  u. t. t.; 

2) vai mantas kopībai, t. i. jāatzīst, ka dzīves kopībai seko arī mantas kopība.

Pirmā, t. i. mantas šķirtības sistēma pie mums pastāv Lat­galē. 

Kad sāka izstrādāt jauno CL, tad bij priekšlikumi šo sistēmu pie­ņemt visai Latvijai. Tos tomēr atmeta, jo atzina, ka šī sistēma Vidzemes, Kurzemes un Zemgales apstākļiem nebūtu piemērota. Un tiešām, mums grūti iedomāties tādu laulību, kur visa manta būtu šķirta, kur tēvs rī­kotos ar savu mantu, māte ar savu, kur galu galā tiesu izpildītājs šodien varētu nākt pie viena, rīt pie otra. Ka Latgalē šī sistēma ir varējusi pastāvēt, tas maz runā viņai par labu, jo Latgales novada iedzīvotāji pa lielākai daļai ir mazturīgi ļaudis, un tiem mantas attiecību sistēmai nav svarīgas nozīmes.

Otra pamata sistēma ir laulāto mantas kopība, kur abu laulāto manta saplūst kopā vienā nedalāmā masā un laulības laikā ne­vienam laulātam nepieder nekāda daļa no šīs masas; un arī pēc viena vai otra laulātā nāves vai laulības šķiršanas šī masa vairs nesadalās sa­vos pamata elementos. Tā tad taisni otrāds stāvoklis nekā mantas šķirtībā: vīrs rīkojas ar visu mantas masu, visa mantas masa, t. i. vīra un sievas manta atbild vismaz par visiem vīra parādiem u. t. t. Līdz šim šī sistēma pie mums bij spēkā Vidzemes pilsētās. Tomēr tā nebij visiem iedzīvotāju slāņiem piemērota, kā to rādīja Vidzemes pilsētās, sevišķi Rīgā, noslēdzamie daudzie laulības līgumi par mantas šķiršanu.

Kādi nu ir jaunā Civīllikuma principi šai laulāto mantas attiecību jautājumā? 

Vispirms likumdevējs ir noteicis vienu likumisku mantas attiecību sistēmu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tas tā ir nepieciešami, lai visā Latvijā būtu vienotas civīltiesības. Bet tas arī neskar nekādas svarīgas iedzīvotāju intereses, jo likumisko sistēmu dažādībai pamatā ir tikai vēsturiski, nevis saimnieciski vai kādi citi apstākļi. 

Otrs pamata princips bij tomēr neuzspiest šo sistēmu tiem, kas to nevēlas, bet atļaut viņiem izvēlēties kādu citu t. s. laulības līgumu ceļā. 

Abi šie principi jaunajā CL ir ievēroti.

Tālāk bij jāizšķir jautājums, kādu sistēmu ņemt par likumisko. No­vērtējot atsevišķās sistēmas, pirmo reiz acis uzmetot, liktos, ka vislabākā būtu mantas kopības sistēma: tā būtu ideālas laulības simbols, laulības, ko romieši apzīmē par dievišķīgu un pasaulīgu lietu kopību. Viena miesa, viena dvēsele, viena manta! 

Tomēr, ja arī uzskatām par sievas augstāko tikumisko pienākumu arī nabadzībā dalīties ar savu vīru, tiesību uzde­vums nevar būt spaidu kārtā reālizēt augstākās morāles prasības. 

Aug­stāko morāles prasību izpildīšana paliek atsevišķiem gadījumiem, un tā vispār ne ar kādu mantas attiecību sistēmu nav saistīta. Tā ir ideāls, kas arī mīlas laulībā tikai pamazām sasniedzams nereti ilgu gadu gaitā. Bet uzskatīt šo ideālu par jau esošu un no tā mēģināt kārtot laulāto mantas attiecības, protams, būtu ačgārns pasākums. Laulībā, kur valda īsta laulāto mīlestība, visas lietas kārtojas pašas no sevis. 

Jautājums par laulāto mantas attiecībām parasti izvirzās tikai tad, kad šī mīlestība jau sāk zust. Likumam šādā gadījumā jāapmierinās ar vismazākajām morāles prasībām.

Mantas kopība, kur vīrs viens pats pārvalda visu mantu un kur visa, tā tad arī sievas manta, atbild par viņa parādiem, pārāk apdraud sievas mantu. Nav arī nekāda iemesla sievas un bērnu likteni atstāt pilnīgi vīra rokās, kuŗš, varbūt, ir vieglprātīgs pārvaldītājs, izšķērdētājs vai žūpa. Bez tam vēl ir jautājums, vai tas būtu sievas tikumisks pienākums savu un savu bērnu uzturu ziedot šāda vieglprātīga vai netikumīga vīra kre­ditoru labā.

Atmetot arī mantas šķirtības sistēmu aiz iemesliem, ko jau minēju, par vispiemērotāko izrādījās t. s. vīra pārvaldības sistēma jeb, kā CL to sauc, vīra tiesība pārvaldīt un lietot sievas mantu.

Izstrādājot noteikumus par likumisko laulāto mantas attiecību sistē­mu, bij jāievēro daudzas intereses: 1) ģimenes kā kopības un it sevišķi bērnu intereses, 2) sievas un vīra intereses, un beidzot, 3) viņu abu kre­ditoru intereses.

Bērnu interesēs, bez šaubām, ir, lai ģimenes dzīves kārtošanā pieda­lītos ar saviem līdzekļiem abi vecāki un lai šī kārtošana atkarātos no viena noteicēja. To nu jaunais CL ir pilnā mērā ievērojis, noteicot (90. p.):

Vīram visā laulības pastāvēšanas laikā vienam pašam pieder tiesība pārvaldīt un lietot visu sievas mantu, kā pirms laulības viņai piederējušo, tā arī laulības laikā iegūto, izņemot viņas atsevišķo mantu (91. p.).

Arī sievas manta ir pilnīgi nodrošināta.

1. Sieva patur savu mantu (89. p.):

Katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā.

Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai otra laulātā darbības palīdzību, ir abu lau­lāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās:

Ja kādas sievai piederošas mantiskas vērtības atvieto laulības laikā ar citām, tad pēdējās ir sievas manta.

2. Viņai var būt pat arī sava atsevišķa manta (91. p.):

Sievas atsevišķa manta ir:

1) manta, ko sieva paturējusi savā pārvaldībā un lietošanā dodoties laulībā vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu;

2) priekšmeti, kas noder tikai viņas personīgai lietošanai, vai vaja­dzīgi viņas patstāvīgā darbā;

3) manta, ko sievai kāds bez atlīdzības piešķīris ar nosacījumu to pārvaldīt un lietot pašai;

4) mantojums, ko sieva pieņēmusi pret vīra gribu;

5) manta, ko sieva nopelna ar savu patstāvīgu darbu;

6) viņas atsevišķās mantas ienākumi;

7) manta, ar ko atvietota iepriekšējos (1.—6.) punktos minētā manta.

3. Vīra rīcība ar sievas mantu ir stipri aprobežota (94. p. II un III d.):

Sievas nekustamu īpašumu vīrs var iznomāt vai izīrēt uz laiku, ne ilgāku par 3 ga-diem un neievedot līgumu zemes grāmatās; sievas nauda noguldāma uz sievas vārda. Vīram ir tiesība prasīt no sievas parādnie­kiem viņu saistību izpildījumu, kad tām iestājies termiņš, vai kad to prasa sievas intereses aiz citiem iemesliem.

Lai vīrs ar viņa pārvaldībā un lietošanā esošām sievas mantiskām vērtībām varētu rīkoties tā, ka viņa rīcība pārsniegtu parastās pārvaldī­bas un lietošanas robežas, viņam jāizprasa sievas piekrišana.

4. Tālāk: vīra tiesība pārvaldīt un lietot sievas mantu izbeidzas, kad šī manta tiek apdraudēta (103., 104. p.):

Ja vīrs kļūst par maksātnespējīgu parādnieku, sieva var aizturēt savu vīra pārvaldībā un lietošanā esošo mantu, paturot uz tās iztrūkstošām da­ļām tiesības, kādas viņai pieder pēc konkursa noteikumiem.

Vīra tiesības lietot un pārvaldīt sievas mantu izbeidzas pēc sievas pieprasījuma:

• kad sievas manta, paliekot turpmāk vīra rokās, var izputēt vai ciest ievērojamu zaudējumu un vīrs šādā gadījumā viņa pārvaldībā esošo sievas mantu nenodrošina;
• kad vīrs nepilda savu pienākumu uzturēt sievu vai bērnus;
• kad vīrs bez sievas piekrišanas savā rīcībā pārkāpj parastās pār­valdības un lietošanas robežas;
• kad vīrs nonāk aizgādnībā.

Vīra tiesības attiecībā uz visas mantas pārvaldību un lietošanu ir vi­sumā tās pašas, kādas viņam jau piederēja pēc tagad spēkā esošām Vid­zemes un Kurzemes zemes un zemnieku tiesībām. Arī tas ir ļoti svarīgi, jo iznāks, ka vidzemnieki un kurzemnieki (ieskaitot zemgaliešus) nekādu lūzumu šai tiesību nozarē nejutīs.

Bet, kā jau sākumā teicu, ja kādam šī likumiskā vīra pārvaldības un lietošanas sistēma nepatīk, tas var tās vietā izvēlēties kādu citu.

Agrākie likumdevēji šai izvēlei atstāja ļoti plašas robežas, atļaujot izvēlēties starp kādām 5 vai vairāk sistēmām (piem., vācu kodeks). Lat­vijas likumdevējs šai ziņā ir bijis noteiktāks un atļāvis blakus likumiskai sistēmai tikai divas līgumiskas: mantas kopības un mantas šķirtības sistēmu.

Ka taisni šīs sistēmas ir izvēlētas par līgumiskām, tam ir savs pamats tāpēc, ka tās jau diezgan lielam iedzīvotāju skaitam pastāv kā likumis­kas sistēmas; bez tam, kā jau minēju, abās šais sistēmās visskaidrākā veidā izpaužas laulāto mantas attiecību tīrie principi: vai nu visa manta kopīga, vai visa šķirta.

Blakus laulāto interesēm likumdevējs ir ievērojis t. s. trešo personu, g. k. vīra un sievas kreditoru intereses (94. p. III d.):

Trešo personu interesēs pieņemams, ja pretējais nav ierakstīts man­tisko attiecību reģistrā, ka sieva ir vīram atļāvusi ar viņas mantu rīko­ties tā, ka tas pārsniedz parastās pārvaldības un lietošanas robežas, iz­ņemot gadījumus, kad trešās personas zinājušas vai tām vajadzēja zināt, ka piekrišanas nav bijis, vai kad manta, ar kuru vīrs rīkojies, ir tāda, kas acīmredzami pieder sievai.

Tas apzīmē, ka trešās personas, ja vien viņas pašas nepielaiž kādu neuzmanību, var droši slēgt darījumus ar vīru par jebkādu mantu un viņām nav jābaidās, ka sieva tos vēlāk varētu apstrīdēt.

Tāpat 3. personu interesēs ir ievesti laulāto mantas attiecību reģistri. Stājoties ar vienu vai otru no laulātiem kādā darījumā, pretlīdzējiem ir ļoti svarīgi zināt, kāda mantas attiecību sistēma pastāv starp abiem lau­lātiem: vai par darījumu atbildēs tikai viena vai abu laulāto manta u. t. t. Jāpiebilst, ka jaunais Civīllikums vispār uzsveŗ personas tiesību vai pie­nākumu atkarību no kādu faktisku vai tiesisku apstākļu zināšanas. Ja nu tas ir tā, tad šīm personām arī jādod iespēja ar attiecīgiem apstākļiem ie­pazīties. Laulāto mantas attiecību novadā tas ir panākts ar minētiem re­ģistriem, ko vedīs miertiesneši. Šais reģistros katrs varēs ieskatīties, bet kas vēl svarīgāki par to, (143. p.), ka laulāto mantisko attiecību reģistrā ierakstīts laulības līgums, atzīmēs laulāto pasēs, norādot reģistra atraša­nās vietu, ieraksta laiku un kārtas numuru, ar kādu ieraksts izdarīts, tā ka ejot pie notāra, lai slēgtu kādu darījumu, būs ļoti viegli pārliecināties, vai no laulāto mantas attiecību viedokļa nestāv darījumam ceļā kādi šķēršļi.

Beidzot vēl ģimenes locekļu mantisko attiecību ziņā jāatzīmē tas, ka pēc jaunā CL nepilngadīgiem ir piešķirtas lielākas tiesības par zināmu savas mantas daļu, ko likums sauc par brīvo mantu (195. p.):

Bērnu brīvā manta, kas izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērni sa­snieguši sešpadsmit gadu vecumu, ir

• viss, ko bērni ieguvuši vai nu ar savu personīgo darbu ar vecāku piekrišanu un bāriņtiesas atļauju patstāvīgi nodarbojoties kādā arodā, rūpniecībā vai tirdzniecībā;
• viss, ko vecāki no bērniem piederošās mantas nodod viņu brīvā pārvaldībā;
• visa manta, kufu bērniem bez atlīdzības piešķīruši radinieki vai citas personas ar nosacījumu, lai bērni to pārvaldītu un lietotu patstāvīgi.

Attiecībā uz šo savu brīvo mantu, nepilngadīgajam ir gandrīz pil­nīga rīcības spēja (260. p.):

Savu brīvo mantu (195. p.) nepilngadīgais pārvalda patstāvīgi. Viņš var par šo mantu noslēgt darījumus parastās pārvaldības robežās, un viņš par tiem atbild ar savu brīvo mantu.

Bāriņtiesa pēc aizbildņa priekšlikuma var atļaut nepilngadīgajam patstāvīgi nodarboties kādā arodā, amatniecībā vai tirdzniecībā. Tādā gadījumā nepilngadīgais var noslēgt darījumus, kas nepieciešami sakarā ar viņa patstāvīgo nodarbošanos, un viņš par tiem atbild ar visu savu mantu.

Ja nepilngadīgais sasniedzis 18 gadu vecumu, tad viņš par šo brīvo mantu var pat taisīt testāmentu.

Apsverot visus jaunā Civīllikuma noteikumus, jāatzīst, ka viņa au­tori ir centušies vienkāršot sarežģītos jautājumus. Zināms, tādus jautā­jumus, kā laulāto attiecībās, kur tiesiskais elements ir cieši saistīts ar ētisko, likumdevējs nekad nevarēs pilnīgi atrisināt, bet ir skaidrs, ka jau­najā CL ir darīts viss, ko šai laikā šai novadā varēja darīt.

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.112-117.