Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs, Latvijas universitātes profesors Dr. iur. Aleksandrs Būmanis

 

Vispārējs pārskats par jauno Civīllikumu.

Šī gadu simteņa sākumā bij vērojams, ka vairākas valstis tiecās iz­strādāt un izdot jaunus civīllikumus. Tā Vācijas jaunais civīllikums (BGB) nāca spēkā 1900. gadā, Krievija izstrādāja jaunu civīllikuma projektu 1905. gadā (šis projekts gan par likumu nekļuva), tālāk Šveice (ZGB, OR) 1907./1911. gadā. Pēc pasaules kaŗa jautājums par civīlliku­miem nāca uz dienas kārtības visās jaunajās valstis. Tagad arī Latvijas valdība š. g. 28. janvārī ir pieņēmusi jaunu Civīllikumu. Iemesli šādai jaunu Civīllikumu vajadzībai ir bijuši dažādi: tiesību nenoteiktība, da­žādība atsevišķos valsts novados, nesaskaņa ar jauno laiku dzīves prasī­bām.

Arī Latvijai bija vairāki ļoti svarīgi iemesli, kuŗu dēļ jauna Civīlli­kuma izstrādāšana bija nepieciešama. Galvenais bija tas, ka Latvijas teritorijā bija spēkā dažādi Civīllikumi (Vietējo lik. kop. III d. un Krie­vijas lik. kop. X sēj. I d.), kuŗus vajadzēja atvietot ar vienotu Civīllikumu.

Varētu jautāt, vai atmetot vienu no šiem likumiem, nevarēja otru attiecināt uz visu Latviju un ar to izšķirt jautājumu par vienotu Civīl­likumu, jeb citiem vārdiem, vai nevarēja arī Latgalē trūcīgā krievu li­kuma vietā ievest t. s. «vietējo Civīllikumu» (viet. lik. kop. III d.)? Tie­šām, no sākuma tā arī domāja atrisināt vienota Civīllikuma jautājumu. Tomēr beidzot no šī nodoma pilnīgi dibināti atteicās.

Vecajam civīllikumam, kuŗš daudzējādā ziņā ir ļoti teicams, bij to­mēr daži tik svarīgi trūkumi, ka to par vienotu Latvijas Civīllikumu ne­varēja atstāt.

Viņa galvenais trūkums ir tas, ka viņš pēc sava satura vairāk at­gādina sistēmatizētu likuma materiālu kopojumu nekā likumu. Viņa autors (G. F. Bunge) bez kādas vajadzības tur rūpīgi savācis un novietojis arī vissīkākās Baltijas tiesību īpatnības, neizņemot arī juridiskos sakām­vārdus. 

Labs piemērs šai ziņā ir noteikumi par testāmenta liecinieku skaitu: tas ir gan 2, gan 3, gan 5, gan 7! Kur likumdevējam vajadzēja ar vienu spalvas vilcienu apvienot šos dažādos skaitļus, tur Bunge ir rūpīgi pētījis, vai tik vēl kādā nomalē nav kāds cits noteikums, lai arī to tad ievestu savā likumā. Ar to izskaidrojams šī likuma noteikumu raibums, viņa partikulārisms.

Otrs svarīgs vecā Civīllikuma trūkums ir tas, ka viņš ir celts uz kārtu principiem, domāts vispirms muižnieku un namnieku kārtai; zemes pamata kārtai, zemniekiem, viņš bij spēkā tikai otrā vietā, kā papildu likums. Ka viņš šai ziņā savu uzdevumu varēja izpildīt, tas izskaidrojams galvenā kārtā ar to, ka viņā ir ietilpināta bagāta romiešu (pareizāk pandektu) tiesību viela, t. i. normas, kas ir vienādi spēkā visās kultūras valstīs.

Trešais trūkums, kas pa daļai izriet no abiem iepriekšējiem, ir mi­nētā likuma pārliecīgā kazuistika.

Beidzot vēl svarīgs trūkums bija likuma valoda. 

Vecais civīllikums bij savā laikā izdots krievu un vācu valodā un līdz 1884. gadam nebij nekāda latviešu tulkojuma. Minētā gadā parādījās Māteru Jura tulko­jums, kuŗš nav pilnīgs un bez tam Latvijas nodibināšanās laikā jau bij valodas un juridiskās terminoloģijas ziņā tā novecojies, ka nebij lieto­jams. Kaut arī vēlāk (1928./35. g.) iznāca pilnīgāks tulkojums, tad tomēr, šķiet, būtu riskanti likuma tulkojumu sankcionēt par likumu, jo apstip­rinot pareizo likuma tekstu, gribot negribot būtu jāapstiprina arī tulko­tāja kļūdas un misēkļi.

Domas par jaunā Civīllikuma izstrādāšanu radās jau tūliņ pēc Lat­vijas valsts nodibināšanās; šim nolūkam iecēla sevišķu komisiju, bet darbi vilkās gausi, un tikai pēc 1934. g. 15. maija, kad par tieslietu mi­nistru nāca H. A p s ī t s, sāka ritēt ātrāk, tā ka šogad varēja likuma iz­strādāšanu pabeigt.

Jauno likumu izstrādājot, ir ievēroti divi principi: 1) tas no vecā, kas izrādījies derīgs, ir paturēts, kas izrādījies savu laiku pārdzīvojis, ir atmests; 2) ievedot tagadējā laika prasībām atbilstošus jaunus noteiku­mus, vispirms ir ievērota Latvijas dzīve un tās vajadzības un ir radītas piemērotas jaunas normas, bet kur bij nepieciešami vispārīgas dabas jauninājumi tādos jautājumos, kas Latvijā izšķirami tāpat kā citās kul­tūras valstīs, tur ir ņemti paraugi no labākajiem Vakareiropas, sevišķi Vācijas un Šveices civīllikumiem.

Pats par sevi protams, ka partikulārisms ir galīgi iznīcināts, tāpat kā liekā kazuistika.

Par jaunā Civīllikuma ārējo formu var sacīt sekojošo. Tā kā jaunajā likumā, salīdzinot ar veco, nav lieka balasta, tad likums sava apmēra ziņā ir diezgan mazs, kas ir ļoti svarīgi, jo atvieglo orientēšanos un līdz ar to arī piemērošanu. Te daži skaitļi salīdzināšanai. Jaunajā Civīllikumā ir 2400 panti, vecajā bija 4636. Piegriežoties labākajiem Vakareiropas kodekiem, redzam, ka Vācijais civīllikumam ir gandrīz tikpat daudz (2385), Šveices — 1798, bet samērā plaši panti, tā kā mūsu jaunais Civīllikums apmēra ziņā stāvēs tiem blakus.

Kas attiecas uz jaunā Civīllikuma valodu, tad jāsaka, ka tā iz­strādātāji ir centušies izteikties skaidrā un visiem saprotamā valodā. To­mēr šai ziņā no jaunā likuma nevar prasīt par daudz, jo civīlos likumos ir daudz specifiski juridisku smalkumu, kuŗus ikdienišķā valodā izteikt nav iespējams; tāpat ir daudz tā saucamo technisko terminu, kuŗus iz­skaidrot nav likuma uzdevums. Salīdzinot jauno Civīllikumu ar abiem augšā minētiem, var sacīt, tā: Latvijas Civīllikums nesasniedz Šveices likuma tautisko izteiksmi, bet pārspēj Vācijas civīllikuma smago akadē­misko stilu.

Pārskatot jaunā Civīllikuma saturu, mums nav iespējams uzka­vēties pie atsevišķiem tiesību institūtiem: mēs uzsvērsim tikai galvenos tiesību principus un atzīmēsim svarīgākos jauninājumus.

Civīllikums ir iedalīts ievadā un 4 daļās: ģimenes, mantojuma, lietu un saistību tiesībās.

I e v a d ā svarīgs ir 1. p.:   T i e s ī b a s izlietojamas un pie­nākumi pildāmi pēc labas   t i c ī b a s.  Arī vecajam Civīlliku­mam labas ticības jēdziens nebij svešs, tomēr par to bij runa tikai atse­višķos gadījumos; vispārēja noteikuma nebija. 

Šim 1. p. ir augsta tiku­miska vērtība. Viņš prasa, lai katrs tiesiskās apgrozības dalībnieks rīkojas godīgi: kreditors nedrīkst prasīt vairāk nekā viņam pēc taisnības pie­nākas, parādnieks nedrīkst celt netaisnus iebildumus. 

Tālāk sevišķi jā­min 5. p.: kad lieta jāizšķiŗ pēc tiesas ieskata… , tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. 

Uz «tiesas ieskatu» likumā norādīts daudzās vietās; šis 5. p. velk šādam ie­skatam noteiktas robežas. Viņš dod tiesnesim objektīvu mērauklu: viņam jāspriež nevis pēc subjektīvas patikas vai nepatikas, bet pēc objektīvas normas, kuŗa gan nav uzrakstīta, bet tomēr ir metodiski noskaidrojama.

Četru likuma daļu nosaukumi jau rāda, ka jaunais likums (atšķirībā no sociālistiskiem un komūnistiskiem likumiem) atbalstās uz četriem civīltiesību pamata principiem: ģimenes, mantošanas, privāta īpašuma un brīva līguma principa.

1. Ģimenei tiesiskā dzīvē ir sevišķi liela nozīme, un blakus val­stij tā ir vissvarīgākā cilvēku kopība. Latvijas likumdevējs jaunajā Civīllikumā ģimeni nostādījis pirmā vietā. Ģimenē rodas un izveidojas pil­sonis. Kāda ģimene, tādi pilsoņi.

No stipras ģimenes nāk stipri pilsoņi. Ja pilsoņi ir stipri, tad arī valsts ir stipra. 

Latvijas Civīllikums neiet lī­dzīgi dažiem citiem no atsevišķas personas uz ģimeni, bet gan otrādi — no ģimenes uz personu. 

Ģimenes tiesības iedalās 3 nodaļās: laulības tie­sībās, vecāku un bērnu tiesībās, aizbildnības un aizgādnības tiesībās. Laulības tiesībām priekšgalā nostādīti noteikumi par saderināšanos. Katrā no minētām nodaļām, t. i. laulāto, vecāku, bērnu u. t. t. attiecībās jāizšķiŗ personiskais un mantiskais elements (piem., vīra tiesība noteikt laulāto dzīves vietu ir pavisam kas cits, nekā viņa atbildība par sievas parādiem). Tā kā ģimene nav tikai tiesiska, bet arī tikumiska kopība, tad likumdevējs daudzās vietās nav centies ģimenes attiecības sīki rēgulēt, bet šādu rēgulēšanu atstājis tikumiskiem uzskatiem un citām ie­tekmēm.

Kā svarīgs jauninājums šajā nodaļā ir jāatzīmē noteikumi par lau­lāto mantiskām attiecībām un šo attiecību reģistriem. 

Vēl jāpiebilst, ka sevišķi rūpīgi izstrādāti un pārbaudīti ir noteikumi par aizbildnību, jo aizbildnības institūta pareizā organizācijā nav ieinteresētas tikai pri­vātas personas, kā tas ir ar citiem civīltiesību institūtiem, bet arī sa­biedrība un valsts.

2. Katrs cilvēks, kas uzsāk kādu darbu, zina, ka viņš ceļ uz pamata, ko viņam atstājuši viņa priekšteči, un cer, ka viņa darbu, ja to pārtrauks viņa nāve, turpinās viņa pēcnācēji. 

Tādā kārtā cilvēks ir vēsturiska būtne, t. i. viņš zina savu pagātni un apsveŗ savu nākotni; šī cilvēka īpatnība izteicas mantojuma tiesībās. Šīs tiesības tieši piekļaujas ģimenes tiesībām, jo tā saucamās likumiskās mantošanas kārtības pamatā ir ģimenes attiecības — radniecība: mantiniekus aicina mantot pēc rad­niecības pakāpju tuvuma.

Ar mantošanas principu ir nešķiŗami saistīts tā saucamais testāmenta brīvības princips. Šī principa būtība ir tā, ka mantojuma at­stājēja griba noteic viņa mantas likteni pēc viņa nāves. Mantojuma at­stājēja testāmenta brīvība ir aprobežota tikai tai ziņā, ka dodot rīkoju­mus par savu mantu, viņš nedrīkst aizskārt t. s. neatņemamo mantinieku tiesības. Kas te teikts par testāmentu, attiecināms arī uz mantojuma lī­gumu.

Šai daļā ir atrodami noteikumi par visu mantošanas gaitu, sākot ar mantojuma atklāšanos un beidzot ar tā dalīšanu.

Svarīgi jauninājumi mantojuma tiesībās ir vienoti likumiskās man­tošanas noteikumi tiklab laulātiem, kā radiniekiem, noteikumi par pēcmantiniekiem un par lauksaimnieciska rakstura zemes dalīšanu.

3. Īpašuma princips izpaužas trešā daļā par lietu tiesībām. Šis princips apzīmē, ka visas lietas, ja ar likumu nav noteikts citādi, ir atsevišķu personu īpašums, t. s. privātīpašums pretstatā sociālistiskam u. t. t. īpašumam.

Šajā daļā svarīgākā nodaļa ir par pašu īpašuma tiesību, t. i. par tādu tiesību, kas cilvēkam dod vispilnīgāko tiesisko varu par lietām. Šī tiesība ir sevišķi svarīga tāpēc, ka taisni lietas (saprotot šo vārdu visplašākā no­zīmē) ir tās, ar ko cilvēks apmierina savas dzīves vajadzības.

Tālāk ievērojams lietu tiesību veids ir servitūti, t. i. tiesības uz svešu lietu (piem., tiesība braukt pa svešu zemi u. t. t.). Trešā daļa nobeidzas ar ķīlas tiesības institūtu.

Svarīgākais jauninājums šai daļā ir negātīvas dabas: starp lietu tie­sību veidiem vairs neatrodam t. s. dalīto īpašumu.

4. Līguma brīvības princips. 

Sakarā ar šo principu, kuŗš valda saistību tiesību daļā, ieinteresētās personas var savas tiesības un tiesiskās attiecības veidot ar saistošu spēku pašas pēc sava ieskata, cik tālu tam nerunā pretim vispārējie vai atsevišķie likuma priekšraksti. 

Ja šo principu iznīcinātu, tad visa civīltiesiskā dzīve būtu pilnīgi para­lizēta, pilnīgi sastingtu. 

Līguma princips izpaužas divējādi: vispirms, ne­viens nav spiests noslēgt jebkādu līgumu pret savu gribu, un, no otras puses, privātas personas var noslēgt jebkāda satura līgumus, ja vien tie nerunā pretim vispārīgiem saistību tiesību noteikumiem. 

Tāpēc līdzēji nav spiesti aprobežoties ar tiem līgumu paraugiem, kas tieši atrodami likumā, bet var pēc sava ieskata radīt pilnīgi jaunus, vai arī likumā pare­dzētos papildināt un pārveidot. Viss tas pilnā mērā attiecināms arī uz jauno Civīllikumu.

Saistības izceļas nevien no līgumiem, bet arī no neatļautas darbības un pēc likuma; arī par tām ir sevišķi noteikumi.

Jauninājumi saistību tiesībās:

jauni noteikumi par lauksaimniecību nomu, graudniecības līgumu, sabiedrības līgumu, laimes līgumiem (spē­lēm un derībām); nav vairs noteikumu par apdrošināšanas līgumu, kuŗu nokārtos ar sevišķu likumu.

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.97-101.