Tiesu palātas civīldepartamenta priekšsēdētājs Teodors Zvejnieks

 

Lauksaimnieciskie līgumi jaunajā Civillikumā.

Īsajā pusstundas laikā mums jāpieskaras četriem līguma veidiem, kuŗus slēdz un izpilda gadu no gada lauku sētās un kuŗus tādēļ var saukt par lauksaimnieciskiem. 

Šo līgumu viena līdzēja puse ir ar­vien lauku sētas atbildīgais vadītājs - saimnieks, bet otrā puse — viņa līdzgaitnieki saimniecības darbā — vai nu algotais darbinieks, vai graud­nieks, vai nomnieks, vai paša saimnieka ģimenes loceklis. Pēc šiem dalībniekiem tad nu nosauc arī pašu līgumu par darba, graudniecības vai nomas līgumu. Saimnieka un viņa ģimenes locekļu attiecībām likums ra­dījis īpašu līgumu, nosauktu par uztura līgumu. 

Tādu patstāvīgu zemes vienību, kas iztiek ar ģimenes locekļu darba spēku, pēc 1935. g. skaitī­šanas datiem mums apaļā skaitlī ir 152.000. Pārējām, apm. 80.000 saim­niecībām nepieciešama sveša darba spēka palīdzība. To dod mūsu saim­niecībām laukstrādnieki, nomnieki un graudnieki.

Lielākais skaits — 60.000 saimniecību — apstrādā zemi ar algotiem gada, pusgada vai mēnešu strādniekiem. Viņu attiecības ar saimnieku kārto darba līgums. 

Līdzšinējais Civillikums darba devēja attie­cībām ar darbinieku dod divējādas formas: vienu, sauktu par personisku darba līgumu, un otru — ko sauc par kalpotāju līgumu; bez tam diezgan plašus noteikumus dod Kurzemes un Vidzemes zemnieku likumi, kuŗ papildināmi pēc Civillikuma normām. 

Pie šāda raibuma arī juristam ne ikreiz bez grūtībām pasakāms, kāda norma kuŗo reizi piemērojama. Vien­kāršošana bija nepieciešama un tā izdarīta tā, ka paliek i laukiem, i pil­sētām viens likums — Civillikums.

Tas atvieglo viņa piemērošanu un īpaši no svara tas taisni darba līgumam, kuŗš starp lauksaimnieciskiem līgumiem pirmā vietā. Starp jautājumiem, kas jaunajā Civillikumā ci­tādi normēti nekā līdzšinējā, minamas līguma laušanas sekas, algas mak­sas laiks, līguma izbeigšana. Tais laikos, kad radās līdzšinējās normas pret darba līguma lauzēju, darba piedāvājums bija neizmantojami liels, vismaz lielāks par pieprasījumu, kādēļ, rēgulējot darba devēja un ņē­mēja attiecības, nācās aizsargāt strādnieku pret saimnieka patvaļu. 

Tā laika apstākļos tad varēja būt saprotams un taisnīgs tāds noteikums, ka bez iemesla atlaižot strādnieku pirms nolīgtā laika, saimniekam jāsa­maksā visa pēc līguma pienācīgā maksa; Kurzemes zemnieku likums prasa pat, lai virs izpelnītās algas samaksā gada strādniekam gada algu uz priekšu. Ja darba tirgū pārsvarā darba roku piedāvājums, šāda veida strādnieku aizstāvība vietā, lai tam, paliekot bez nolīgtā darba, nedrau­dētu trūkums. 

Bet mūsu laikā darba tirgus apstākļi apgriezušies otrādi: pieprasījums noteikti lielāks par piedāvājumu, un strādniekam, izšķiro­ties ar vienu saimnieku, bez jebkādām pūlēm rodams darbs citā mājā. Sacensība dēļ darba rokām radījusi — vismaz laukiem — tādus apstāk­ļus, ka līgumu lauž bieži vien strādnieks, lai varētu izmantot citus izde­vīgākus priekšlikumus. Tām vecajām normām, kas patvaļu paredz tikai no saimnieka puses, ir jau izzudis saimnieciskais pamats; šīs normas tādēļ atmestas, un darba līguma dalībnieku attiecības mēģināts tuvināt abu vienlīdzībai. Ja viena vai otra puse vienpusēji atteicas no līguma, tad darbinieks saņem algu samērā ar viņa nostrādāto laiku vai padarīto darbu, bet vainīgā puse maksā otrai atlīdzību, kas līdzinās algai par 2 nedēļām, ja nolīgta mēneša alga, — un par 1 mēnesi, ja alga nolīgta par garāku laika sprīdi; ja turklāt ar atteikšanos noda­rītie zaudējumi pārsniedz šo 2 nedēļu vai 1 mēneša algu, — vainīgai pusei jāatlīdzina cietušam zaudējumi uz vispārēja pamata. 

Darba devējs var savus zaudējumus aizturēt no maksājumiem, kas pienākas darbinie­kam, bet pēdējam darba devēja manta zaudējumu piedzīšanai arvien pie­ejama. Vēl jāgriež šinī vietā darba devēju un darba ņēmēju vērība uz to, ka likumdevējs nodomājis apkarot pat ar Sodu likuma palīdzību darba ņēmēju negodīgu sacensību darba spēku meklējot.

Šie sodi domāti darbiniekiem, kas stājas darbā pie cita darba devēja,, kamēr vēl to saista agrākais līgums; tāpat sodu nopelnīs tie darba de­vēji, kas pieņems darbā strādnieku, kas vēl līguma attiecībās ar citu darba devēju. 

Paņēmiens, izlīdzēties strādnieku trūkumā tādā vieglā kārtā, ka pārveļ šīs rūpes no sevis uz kaimiņu, paņemot viņa strādnieku sev, nedara godu tiem mūsu darba devējiem, kas to sev atļaujas, un tā­dēļ Sodu likums grib viņus no šī paņēmiena atradināt. Ja to izdotos pa­nākt, tad pasekmēta būtu Civillikuma prasība, ka slēgtie līgumi jāizpilda vai jāizbeidz likumā atļautā kārtā. Izbeigt līgumu var arī priekšlai­cīgi pirms līguma termiņa, bet gan tikai aiz svarīga iemesla. 

Priekšlai­cīgas līguma izbeigšanas iemeslus, to lielās dažādības dēļ nav mēģināts uzskaitīt, jo tā kā tā tāds uzskaitījums pilnīgs nebūtu. Pēc likuma par svarīgu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas aiz tikumības un sav­starpējas taisnprātības apsvērumiem neatļauj turpināt līguma attiecības; jautājumu par tāda apstākļa esamību izšķir tiesa pēc sava ieskata, kā­pēc ir darba devējam, i darba ņēmējam jābūt visai apdomīgam, apsverot iemesla svarīgumu. Ja nu ir tāds svarīgs iemesls, līguma attiecības iz­beidzas bez jebkāda uzteikuma. Ja iemesla nav, tad arī uz­teikums nedod tiesību līgumu pārtraukt pirms termiņa. Ar uzteikumu var izbeigt tikai tādu līgumu, kam nav noteikts laiks, vai kuŗa ilgums neizriet no pašas darba būtības vai mērķa.

Algas izmaksai pastāvošais likums nosaka darba nobeigšanu par termiņu, ja nav citādas norunas vai attiecīgos apstākļos nav citādi pieņemams, vai paraša nenosaka citu kārtību. Grozīts te tik daudz, ka parašai atņemta noteikšana, un ilgstošāka darba strādniekiem, kādi ir laukstrādnieki, pastāvošā norma mīkstināta, dodot tiesību pirms darba nobeiguma saņemt pusi izpelnītās algas; ja darbiniekiem vajadzīga pēc lielākas algas daļas, vajadzīga vienošanās. Par algas izmaksas laiku no­teikts, ka atlīdzība, ja tā nolīgta par mēnesi vai ilgāku laiku, maksā­jama katra mēneša beigās.

No pārējām 20.000 saimniecībām, 16.500 saimniecības apstrādā nomnieki. Par viņu līgumu attiecībām, tāpat, kā apskatītām darba līguma attiecībām, turpmāk arī nebūs jāšķirsta dažādi likumi, bet visas vajadzīgās atbildes meklējamas un atrodamas jaunajā Civillikumā. Pēc būtības saimnieka un nomnieka attiecībās lielu maiņu nav, ja nobrie­dušas vajadzības pēc kādām dziļākām pārgrozībām šinīs attiecībās nav. 

Grozīts nomas maksas termiņš. Ja nomas līgums par lauku zemes gabalu slēgts uz gadu vai ilgāku laiku, tad pēc tagadējā likuma noma jāmaksā nomas gada beigās, turpretim, nomājot pilsētas zemes ga­balu, jāmaksā katru pusgadu uz priekšu. 

Šai dažādībai nav nekāda pa­mata, tādēļ arī dzīve jau likusi tādas kārtības vietā citu: līgst maksāt ne­vis par pagājušo laiku, bet — par turpmāko; likumu pieskaņojot dzīvei, arī lauku zemes gabalu nomas maksai noteikts termiņš pusgadu uz priekšu, gluži tāpat, kā tas ir nomājot kādu zemes gabalu pil­sētā. 

Nomnieka stāvoklī radīts atvieglojums tam gadījumam, kad ārkār­tīgu notikumu dēļ (ugunsgrēkā u. t. 1.) iet bojā savāktā raža. Tagadējais likums nomnieku šai gadījumā neaizsargā; likums nomnieku turpretim gan aizsargā, ja lauku augļi nonīcināti vēl augot uz lauka un šajā gadījumā dod viņam tiesību uz nomas pazemināšanu. Jājautā, vai taisnīgi nomu pazemināt gadījumā, kad nomniekam zaudējumu mazāk (raža uz lauka prasījusi vēl tikai sēklu un iesēšanas darbu) un nedarīt to tad, kad zaudējumi lielāki (savāktie augļi vēl prasījuši izdevumus no­pļaušanai, sakopšanai, novākšanai). 

Taisnīgāk varētu būt rīkoties taisni otrādi. Nav nozīmes, vai raža bojā iet uz lauka vai šķūnī. Abi gadījumi atvieglojuma ziņā vismaz vienādi normējami. 

Tā tas arī darīts, atmetot noteikumu, kas līdz šim liedza nomniekam tiesību uz nomas pazeminā­šanu savākto augļu bojā iešanas dēļ. 

Lauku saimniecību nomas noteiku­mos ievestas vēl dažas normas, kuŗu uzdevums, norobežot nomnieka un saimnieka pienākumus gādībā par objekta ražotspēju un noderīgumu savam uzdevumam. 

Ēku kopšana — grū­tākais uzdevums; varbūt ka tādēļ tām nomu saimniecības nemīl piegriezt vērību, kamēr ēku stāvoklis kļūst tāds, ka prasa uzreiz lielus izdevumus, īpaši materiālu pievešana, ja uzreiz vajadzīgs liels daudzums, ir rent- saimniecībās grūti veicams uzdevums, tādēļ, ka saimniekam pašam zirgu nav. Ja saimniekotu tā, ka nākamām lielākām vajadzībām materiālus uzkrātu gadu no gada un sīkus labojumus (sevišķi pie jumtiem) nenoka­vētu, tad ēku uzturēšana lielas raizes un izdevumus neprasītu. Šai vir­zienā rīkoties domātu ieinteresēt norma, ka nomnieks ikgadus pieved ne­lielu daudzumu materiālu (vienu vezumu uz katriem 2 ha nomātās aram­zemes). 

Ēku jumti jālabo, lai tie ūdeni nelaiž cauri, arī nomniekam, jo vienīgi viņš var vērot, kur un kad šie jumti prasa kādu labojumu. Telpās un labierīcībās, kuŗas nomnieks saņēmis lietojamā kārtībā, viņam jāgādā par sīkiem labojumiem pašam, kāda norma savukārt varētu derēt pamu­dinājumam saudzīgi un saimnieciski rīkoties pa uzticētām telpām. (Tā­pat to nosaka Vācijas un Šveices likumi.)

Nevar nomniekam uzlikt jaunu jumtu segšanu un lielākus ēku re­montus; tāpat nevar viņam uzlikt arī dalību zemes meliorēšanā, bet gan viņam jāizdara gadskārtējie vaļējo ūdens ceļu labojumi un ja dre­nēta, — jārūpējas, lai drenu iztekas uzturētu kārtībā. 

Nomnieks — vien­gadīgs saimnieks — viņš nedrīkst gūt sev labumus uz nākamā gada ra­žas rēķina, kā tas būs, ja viņš nesaudzīgi rīkosies ar ilggadīgiem augiem (izmīdīs lopiem āboliņu) vai izvedīs kūtsmēslus vasarāja laukiem, atstājot trūcīgu mēslu daudzumu ziemājiem, ko pļaus nākamā gadā. Ar nolī­gumu, zināms, var visus šos noteikumus grozīt, ja saimniekošanas veids prasa citādu rīcību. 

Pienākumus, kādus no lauku mājas prasa valsts un pašvaldība, nes abi: saimnieks, maksājot naudā ņemamās nodevas, un nomnieks — pildot natūrālklaušas. 

Vēl minams izņēmums no aizlieguma izvest no mājas barību un mēslu materiālu; atļaut nomniekam izvest to barības daudzumu, kādu viņš ievedis, lai nomniekam nebūtu jāzaudē viņa iedzīvē uzkrātais barības inventārs, par ko tagad dažreiz strīdās. Nomniekam, kas ar saimnieka piekrišanu atstājis vairāk ziemāju sējas, nekā saņēmis, jāsaņem atlīdzība par sēklu un darbu (līdz šim dabūja ti­kai divkāršu sēklu). 

Nomas līgumi izbeidzas, notekot laikam, uz kādu līgums slēgts. Uzteikšana vajadzīga tikai tāda līguma izbeigšanai, kas slēgts uz nenoteiktu laiku. Līgumos ar nolīgtu termiņu uzteikšanaatmesta. Ja pēc notecējušā termiņa puses līgumu turpina, tas paliek par līgumu uz nenoteiktu laiku, un tāds līgums izbeidzas arvienu 23. aprīlī, bet jāuzsaka pirms 23. oktobra. 

Vīrs, kā sievas mantas pārvaldnieks un lietotājs, var iznomāt sievas māju ne ilgāk, kā uz 3 gadiem, bez tiesības ierakstīt līgumu zemes grāmatās. To līgumu spēks, kuŗus slēdzis vīrs par sievas māju, zaudē spēku, laulībai izbeidzoties vai vīram citādi zau­dējot tiesību pārvaldīt sievas mantu; tikai ja sieva iznomāšanai rakstiski piekritusi, līgums paliek spēkā. 

Tāda norma grib kavēt, lai vīrs, pare­dzot savas noteikšanas izbeigšanos, ļaunprātīgi sievu nesaistītu ilggadējos nomas līgumos. Nomnieks var sevi aizsargāt, ja, slēdzot ar vīru līgumu par mantu, kas pieder iznomātāja sievai, prasa sievas rakstisku piekri­šanu. Pārejot nekustamai mantai cita rokās atsavināšanas dēļ, nomniekam jāatstāj līguma objekts. 

Pilsētās tagadējais likums tādā ga­dījumā liek dot īrniekam laiku dzīvokļa atbrīvošanai. Šis noteikums at­tiecināts arī uz nomnieku, nosakot, ka arī viņam zināms laiks dodams nomas vietas atbrīvošanai. Laika ilgums nav noteikts, jo to var taisnīgi pateikt tikai katrreizējos apstākļos, apsverot, kāds laiks vajadzīgs jaunas dzīves vietas sameklēšanai. 

Atsavināšanas gadījumam citādi paliek līdz­šinējais noteikums, ka ieguvējam līgums jāievēro tikai tad, ja tas ierak­stīts zemes grāmatās. Ja tas nav darīts un ja ieguvējs prasa iziešanu, tad nomniekam paliek tikai zaudējumu prasība no tā, ar ko viņš līdzis — vecā saimnieka.

Nomas veids, ko sauc par daļu nomu — atcelts. Šāds nomas veids mūsu saimnieciskai dzīvei palicis svešs. Pie mums gan arī nav sveša no­rēķināšanās, dodot daļu ražas, bet to dod nevis nomnieks saimniekam (t. i. daļu noma), bet saimnieks algā zemes strādniekam (graudniekam). 

Atmetot daļu nomu, ievests jauns institūts — graudniecības lī­gums. Jau pirmskara laikā sāka attīstīties šis jaunais veids lauksaim­niecisku strādnieku atalgošanai, atdodot par padarīto darbu daļu ražas. Kaŗa gados viens otrs graudnieks zaudējis savu inventāru un tā graud­nieku skaits mazinājies; graudniecību skaits pašlaik nav liels — tikai 3500, tomēr diezin, vai būs kāds pagasts, kuŗā neatrastu kādu «izgraudotu» saimniecību. 

Ja gribam veicināt precētu laukstrādnieku palikšanu uz laukiem, tad liekas nepieciešama tāda pakāpe laukstrādnieka dienesta gaitā kā graudniecība. Graudnieks - iesācējs ir nesenais strādnieks - deputātineks, kas iedzīvojis zināmu inventāru. Viņa dzīvais inventārs ir par lielu, lai viņš varētu dabūt vietu kā kalps, bet vēl par mazu, lai va­rētu uzņemt rentsvietu. Viņš ir it kā vidū starp kalpu un sīkrentnieku un ar graudniecību cer tikt par sīkrentnieku. Šī veselīgā tieksme kļūt saimnieciski stiprākam, piesaista šo darbinieku lauku darbam un dzīvei. Ka graudniecībai ir kādi uzdevumi mūsu saimnieciskā dzīvē, to pierāda graudniecības jau vairāku gadu desmitu ilgais mūžs. Bet mūsu tagadē­jie likumi tādas attiecības, kādas ir saimniekam ar graudnieku, pavisam neparedz, un, lai izšķirtu kāda saimnieka un graudnieka strīdu, nākas pirms galvu lauzīt, kam pusgraudnieks tuvāk stāv: 

       vai laukstrādniekam  — tādēļ, ka darbos viņam saistoši saimnieka norādījumi, vai nomniekam  — tādēļ, ka daļu ražas saņem saimnieks, vai uzņēmējam — tādēļ, ka viņš uzņemas nostrādāt ražu ar savu inventāru, vai viņš varbūt ir saimnieka kompanjons zemes augļu izmantošanā — tādēļ, ka no ienākumiem saņem katrs norunātu daļu.

Atkarībā no tā, kā izšķir tikko minēto jautājumu, var tikai izšķirt citādi varbūt vienkāršo strīdu.

Šo neskaidrību jaunais Civillikums negribēja atstāt un vēlējās dot šim līgumam savu noteiktu seju. Ņēmis vērā to, ka mūsu graudniecība ir pāreja no laukstrādnie- cības uz nomniecību, bet pēdējai stāv vēl diezgan tāli, graudniecības lī­gumus Civillikums nostāda tuvāk darba līgumam un nosaka graudnie­cības līgumam piemērot noteikumus par darba līgumu, ciktāl tie nerunā pretī īpašiem noteikumiem par graudniecību. 

Šo īpašo noteikumu nav daudz, tie izteikti 15 pantos, kas jau bijuši lasāmi laikrakstos. Pieminami te daži. Graudniekam jāturas pie ievestās lauku kārtības un saimnie­košanas paņēmieniem. Graudniekam saistoši saimnieka norādījumi — šis pēdējais noteikums rāda graudniecības līguma tuvumu darba līgumam. Pāris noteikumi pienākumu un tiesību ziņā graudniecības līgumā ir atkal tādi pat, kā nomas attiecībās. Pienākumu ziņā tāds noteikums ir, ka graudniekam, tāpat kā nomniekam, jāizmanto turpat saimniecībā visa lopbarība — izņemot to daļu, ko pats ievedis; jākopj vaļējie ūdensceļi un jāuztura kārtībā drenu iztekas; jāpilda no mājas prasāmās klaušas un, beidzot, tāpat kā nomniekam, no katriem 2 ha aramzemes jāpieved 1 vezums materiālu mājas vajadzībām. Tiesību ziņā nomniekam pie­līdzināts graudnieks aizsardzībā pret viņa kreditoriem. 

Graudnieka in­ventārs aizsargāts no viņa kreditoru piedziņām, kamēr viņš nodarbojās ar graudniecību vai nomniecību. Pārdot par parādiem var šo inventāru tikai tad, ja graudnieks to neizlieto tam uzdevumam, kādam tas atstāts, proti, sava aroda vajadzībām. Tikai pret ikreizējā saimnieka prasīju­miem, — par līguma nepildīšanu piemēram — graudnieka inventārs, tā­pat gluži kā nomniekam, nav aizbruņots. 

Jāgriež vērība, starp citu, uz tādiem noteikumiem, ka graudnieks atlīdzībā par savu darbu dabū pusi ražas; graudniekam jāaizved saimnieka ražojumi uz pārdošanas vietām vai jāatved mājās likumā noteiktais materiālu daudzums un citi tamlīdzīgi. 

Par šiem noteikumiem sakāms, ka tos likums neuzspiež, pu­ses var nolīgt citādi, bet ja līgstot par to nebūtu nekas cits piemeti­nāts, tad gan un tikai tad šos noteikumus piemēros. 

Likums katram jāzina, un ja līdzēji savu citādu gribu neizsaka, tad likumdevējs uzskata, ka līdzēji grib tādus noteikumus, kādus likums nosaka. Tas līgumu taisot jāpatura vērā, lai vēlāk nebūtu jātaisa nepelnīti pārmetumi likumam.

Atliek vēl teikt dažus vārdus par tām saimniecībām, kuŗās veic saim­niecības darbus bez sveša darba spēka ar savu ģimenes locekļu palīdzību, vai arī ģimenes locekļi strādā līdzi svešam darba spēkam. 

Šādām tēva un bērnu ikdienas darba attiecībām likums nekādu īpašu līgumu neparedz. Likums ieskata, ka tēva un bērnu attiecības darbā nav jārēgulē tikdaudz likuma burtam vai normai, cik tuvinieku saprašanās un vienprātības garam. 

Bērniem jāsaprot, ka tēvs nestrādā sev, bet viņa mūža darbs paliek bērniem un tādēļ viņiem šai darbā jābūt tēvam palīdzīgiem; tēvam jāapdomā, ka bērna prātu nodarbina nevien doma par katras dienas darbu, bet ka viņam dzīve stāv priekšā, viņam jā­domā par savām nākamām dienām; tēvam jābūt palīdzīgam bērnam šo domu izdomāt. Ja tēvam izdodas šai domā līdzēt bērniem, tad bērni ir viņa darbā ticīgākie līdzgaitnieki bez kādiem līgumiem. Un liekas, ka bērni turpmāk varēs mierīgāku prātu kā līdz šim savu darbu tēva sētā strādāt, ja zinās, ka taisni ar šo uzticību zemei un tēva dar­bam likums turpmāk mēros bērna tiesību uz māju pēc tēva gaitu izbeig­šanas. 

Par to runa bija citā reizē, kad pārrunājām mantojumu dalīšanu, bet šinī vietā jāpiemin labprātīga mājas atdošana bērnam vēl tēva vai mātes dzīves laikā, pēc kā tik ļoti tiecas bērni un pret ko bieži vien tik atturīgi ir tēvs - māte. Saprotama ir i bērnu tiekšanās pēc mājas, i ve­cāku atturība šai virzienā viņiem pretim iet. 

Bērni tiecas agrāki tikt patstāvīgā dzīvē, jo zina, ka vienu vien mūžu cilvēks dzīvo; vecāki atkal vilcinās no savas patstāvības atteikties, jo redzējuši un dzirdējuši, ka dažam labam tēvam, dēla sniegto maizi baudot, ir nācies rūgti nožēlot mājas atdošanu. Šo tieksmju pretējības redzami izpaužas atdošanas formas izvēlē. 

Tēvi labāk izvēlas dēlam mazāk izdevīgo dāvi­nājuma līguma formu, kas dod vairāk iespējas dēlu turēt zem mājas zau­dēšanas baida, dēli vēlas tēvam nelabvēlīgāko pirkuma - pārdevuma for­mu, lai būtu nodrošināti pret pārmaiņām vecāku noskaņojumā, kas pa­rasti rodas ar dēla apprecēšanos. 

Civillikums rada šai tēvu un bērnu attiecībai patstāvīgu līgumu, nosauktu par uztura līgumu, tādēļ, ka mājas atdošanas līguma saturu izsmeļ mūža uzturs, ko dod ve­cākiem mājas saņēmējs. 

Pieminams, ka nevien mājas atdevējam šis līgums domāts, bet tikpat labi nomniekam, graudniekam, veikalniekam vai rūpniekam, kas vēlas atdot savu inventāru vai citu mantu pret mūža uzturu, pie tam šie uztura devēji var būt ne bērni vien, bet jebkura per­sona, kas to uzņemas. Uzturu var nolīgt kā sev pašam, tā arī citam: sievai, jaunākiem bērniem, neprecētām meitām, pie kam, ja nav nekas citādi norunāts, ar uzturu jāsaprot ēdiens, miteklis, apģērbs un kopšana, bet ja uztura saņēmējs ir nepilngadīgs, tad arī vēl audzināšana un sko­lošana obligātoriskās skolās. 

Ja par uztura daudzumu nav tiešas norunas, to noteic tiesa, ņemot vērā uztura saņēmēja dzīves apstākļus un to, kādu vērtību saņēmis uztura devējs. Ja par uztura nodošanas laiku nav līgumā nekas pieminēts, tad likums liek nodot uzturu par gada ce­turksni uz priekšu, bet ja uzturs dodams arī graudā, tad pusgadu uz priekšu. 

Ierakstot līgumu zemes grāmatās, uztura ņēmējam ieraksta ķīlu tiesības uztura vērtībā. Uztura vērtība paliek uztura ņēmējam arī tad, ja māja vēlāk nāk citas personas rokās. 

Citādi tas ir, ja māja jau pirms atdošanas bērniem, bijusi apkrauta parādiem; tādiem pa­rādiem gan būs priekšroka. Ja tēvam parādi ir, tad jātur vērā, ka no tiem netiek vaļā māju atdodot dēlam. 

Uztura līgums negrib te neko atļaut darīt uz kreditoru rēķina, bet nosaka gadījumu, kad uztura ņē­mējs nevar samaksāt parādus, kas viņam bijuši līgumu slē­dzot, ka viņa kreditori var sev apmierinājumu prasīt no uztura devē­jam nodotās mantas; par vēlākā laikā taisītiem parādiem neat­bild mājas saņēmējs, bet gan pats tēvs, pat ar savu uzturu, ja citas man­tas nepietiek. Šo līgumu izbeidz normālos apstākļos uztura ņēmēja nāve. 

Agrāk par šo brīdi nevajadzētu līgumam izbeigties; pastāv arī tāds vispārējs likuma noteikums, ka ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai līdzējai pusei tiesību atkāpties no līguma. 

Tik katēgorisku normu piemērot uzturā līgumam likumdevējs ieskatījis par bargu, ņemot vērā uztura devēja un ņēmēja gluži īpatnējās personīgās attiecības. Likums atļauj no līguma atkāpties, kad uztura devēja sadzīve ar uztura ņēmēju sairusi tiktāl, ka savstarpējas taisnprātības apsvērumi neatļauj spiest viņus turpināt līguma attiecības. 

Ja kāds no klausītājiem varbūt pašreiz jau apsver, cik šis likums derīgs, viņam, lai no līguma atkāptos, tas it kā vīlies gribēs jautāt, kā lai nu zina, vai mērojot ar minētiem taisnprātības apsvēru­miem to, ko viņš pretpusei domā vainā likt, būs virsroka viņam, vai nē. 

Viņš domās likumu par nepilnīgu, nenoteiktu. Bet tā tas var izlikties tikai tam, kas radis meklēt sev aizstāvību likuma burtā. 

Šinī reizē likumā nevajaga meklēt, vai tāds un tāds iemesls tur uzskaitīts, jo visus jau nevar pat uzskaitīt, bet jāapklausās tik, ko saka paša sirdsbalss; ja tā nesaka, ka tas, kas darīts, ir taisnprātīgi darīts, tad to neteiks arī ties­nesis, kas likumu piemēros. 

Lai iemantotu likuma aizsardzību, ir veca­jiem, ir jaunajiem savās attiecībās jābūt vai jāmācās būt taisnprātīgiem. 

Viena puse — tēvs vai māte, kas iedomā, ka bērni ar viņiem labi diezgan neapietas, jālūdz pārlikt, pirms viņi bērniem ko pārmet, vai viņi paši nav par formāliem un par nesaudzīgiem savās prasībās no bērniem: vai paši, būdami par saimniekiem, varēja visu tā sagādāt un izdarīt, kā tagad no bērniem grib un prasa. Otrai pusei — dēlam vai meitai katrā solī, vārdā un darbā pret vecāko der paturēt prātā to nākotnes izredzi, ka pēc daža gadu desmita viņi paši stāvēs sava tēva vai mātes vietā un būs uztura ņēmēji. 

Šo ainu sev acu priekšā turēdami, lai viņi nav laiski pa­jautāt sev, vai pašiem patiktu tas, ar ko tagad tēvs - māte ir neapmieri­nāti; nevajadzētu darīt neko tādu, kas pašiem, tēva vietā esot, nepatiktu. 

Kur tā apsvērs tēvs - māte un dēls - meita savas savstarpējās attiecības, tur būs tiesības izlietotas un pienākumi pildīti pēc labas ticības, un tādā lauku mājā dzīve būs apdvesta no tā taisnprātības gara, kādu jaunais Civillikums tur vēlas pieredzēt.

*

Vairākas reizes dzirdēts vārds — taisnprātība. Pēdēji viņa minēta par nepiecie-šamu vecāku un bērnu attiecībās. Bet ar to nepietiek; šī pati taisnprātība nepieciešama ikvienā vairāku personu sadzīvē. Tā jāpazīst ikvienam darba devējam, un kur to pazīst un pēc tās dzīvo, tur nodzīvo bez strīdiem ilgus gadus kopīgā darba rīkotāji un darītāji. Tā tad dzīvē, vai nu esam darba devēji, vai darītāji, paturēsim prātā šo vārdu — taisnprātība un mācīsimies saprast, ko tā prasa. Centī­simies no tās nenovērsties ne mierīgā sadzīvē, ne strīdos. Izlietosim savas tiesības, pildīsim savus pienākumus pēc labas ticības — būsim taisnprātīgi!

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.158-166.