Senāta civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs, senators Osvalds Ozoliņš

 

Blanko cedētās obligācijas pēc jaunā
Civillikuma.

Ar jaunā Civillikuma izstrādāšanu nāca dienas kārtībā jautājums par blanko cedētu obligāciju apgrozību, šoreiz kopā ar konkrētiem mē­ģinājumiem izšķirt to vienā vai otrā virzienā. 

Kā katrā svarīgā un sa­režģītā jautājumā, arī še domas dalījās. 

Blanko cedētu obligāciju pre­tinieki uzsvēra to ļaunās puses sakarā ar šo obligāciju pārāk vieglo ap­grozību, aizrādot, ka bieži pilsoņi, kas uzticējuši savas obligācijas nedro­šiem kredita apgādātājiem, ir tikuši izputināti. Pēc viņu domām blanko cedētu obligāciju apgrozība būtu pilnīgi noliedzama, atstājot vienīgi ce- sijas uz vārda. 

Blanko cedētu obligāciju aizstāvji, turpretim, norādīja uz saimnieciskās apgrozības interesēm. Viņi uzsvēra, ka blanko cedētu obligāciju institūts, kā kredita sagādāšanas līdzeklis, mūsu zemē jau sen ir pazīstams un arvien ir bijis izdevīgs kā pilsētniekiem, tā arī laucinie­kiem. Lielā daļa Rīgas namu esot uzbūvēta ar blanko cedētu obligāciju palīdzību, un taisni šo obligāciju vieglā cirkulācija esot vērtīga kredīt­operāciju sekmēšanai. Atcelt blanko cesiju nozīmētu to pašu, ko atcelt žiro vekselim, t. i. atņemt tam spēju apgrozīties. 

Obligāciju apgrozības ierobežošana, pēc viņu domām, varot negatīvi atsaukties uz reālkreditu darījumiem un mazināt saimniecisko rosību.

Objektīvi novērojumi rāda, ka nevien priekš kaŗa, bet arī pēckaŗa laikā blanko cedētām obligācijām ir bijusi liela nozīme un ka dažs labs ticis pie turības tādēļ, ka viņam bijis iespējams nekustamā īpašumā ie­miesotās sastingušās vērtības laist apgrozībā blanko cedētu obligāciju veidā. 

Tomēr objektīvi novērojumi tāpat rāda, ka šo obligāciju apgrozītāju nesolīdā rīcība pēckaŗa laikā it kā pastiprinājusies un biežāk nāca priekšā gadījumi, kad svešu vērtību pieņēmēji lika ciest vērtības devē­jam. 

Sevišķi spilgti izceļas apgrozības ļaunās puses, kad blanko cedētas obligācijas tiek dotas tālāk kā rokas ķīla. Bieži obligāciju taisītāji ieķīlā tās pret aizdevumu, kas daudz mazāks par obligācijas nominālo un fak­tisko vērtību. Ķīlas ņēmējs pārķīlā šādu obligāciju tālāk bankā par aug­stāku summu. Rezultātā dabū ciest obligācijas devējs, kam banka neiz­sniedz atpakaļ obligāciju, iekams nav nomaksāta bankas izsniegtā summa pilnā apmērā, un obligācijas devējam nākas maksāt vai no viņa piedzen tādu summu, kādu viņš nemaz nav saņēmis.

Ja šādu parādību novēro, tad dabīgi jājautā, kādēļ gan godīgi kredita meklētāji dabū ciest un kas tam ir par iemeslu? Vai tas slēpjas pašā blanko cedētas obligācijas būtībā vai tās apgrozībā, jeb vai paši cilvēki pēckara laikā ir grozījušies un lielākā mērā nekā agrāk pielaiž nesolidu rīcību vai neuzmanību? 

Šādam jautājumam seko tālāks jautājums: kas jādara, lai novērstu ļaunās puses blanko cedētu obligāciju apgrozībā un kā to izdarīt, neskanot pie tam godīgas apgrozības intereses? 

Šiem jau­tājumiem, protams, nevarēja paiet garām arī Tieslietu ministrija, kad tā apstājās pie tām Civillikuma daļām, kas attiecas uz obligācijām un to apgrozību. 

Vispirms radās jautājums, vai blanko cedētu obligāciju ap­grozības ēnas puses ir tik liels ļaunums, ka likumam pret to jāieņem stā­voklis, un pret ko būtu jāvēršas likuma bārdzībai: pret pašu obligāciju vai pret cilvēkiem, kas tās apgroza? 

Kas pirmā kārtā jāsargā: parād­nieks vai saimnieciskās apgrozības intereses? Vai vientiesīgā parādnieka sargāšanai varētu pilnīgi noliegt blanko cedētu obligāciju apgrozību un vai tas nekaitētu tautsaimniecības interesēm? 

Šādi un līdzīgi jautāju­mi, protams, vislielākā mērā skar saimniecisko apgrozību. Tādēļ, iekams izšķirties, Tieslietu ministrija ievāca atsauksmes no mūsu lielākām kre­dītiestādēm un saimnieciskām organizācijām. Atsauksmes deva apgais­mojumus no saimniecisko interešu viedokļa, bet arī juristiem radās zi­nāmi pieturas punkti.

Pirms mēs ielaižamies jautājumā pēc būtības, mēģināsim gūt zināmu pārskatu par blanko cedētas obligācijas juridisko dabu, cik tas ir iespē­jams šī īsā apcerējuma robežās. 

Katrs, kas turējis rokās blanko cedētu obligāciju, būs novērojis, ka šī dokumenta teksts sastādās no divām da­ļām: vienā parādnieks apliecina, ka aizņēmies zināmu summu nau­das un apsolās to samaksāt obligācijā minētam kreditoram vai kaut kuŗam obligācijas likumīgam īpašniekam vai turētājam. Otrā daļā parād­nieks apliecina, ka parāda nodrošināšanai viņš ieķīlā savu nekustamu īpašumu, dodot kreditoram tiesību ierakstīt zemes grāmatās ķīļu tiesības par parādu summu. 

Pirmais kreditors, kam par labu obligācija taisīta, dod savu parakstu blanko cesijas veidā. 

Šādi izgatavoto doku­mentu notārs iesniedz zemes grāmatu nodaļai, kuŗa ieraksta uz īpašumu hipotēku par parāda summu un izsniedz dokumentu, kuŗa sastāvdaļas ir: 

1) obligācijas teksts, 2) blanko cesijas uzraksts un 3) zemes grāmatu nodaļas apliecinājums par ierakstītām ķīlu tiesībām hipotēkas veidā. 

Šis dokuments nu ir īstā blanko cedētā obligācija, kas apgrozās no viena kreditora uz otru. Šāds dokuments sniedz kreditoram samērā lielu drošību; viņam nav jābaidās par parādnieka mantas stāvokli, jo viņš parādu reālizēs speciāli no viņam ieķīlātā nekustamā īpašuma. Ja parādnieks to atsavinātu citam, kreditors ir drošs, jo uz jauno ieguvēju pāriet hipotēkas parāds. Ja māja nāktu ūtrupē, kreditors pēc obligācijas būs starp pirmajiem, kas saņems apmieri-nājumu no ieņemtās naudas. Pat ja māja nodegtu, kreditoram nav ko uztraukties: viņš apmierinā­jumu saņems no apdrošināšanas summas. 

Lai kreditora intereses ne­ciestu no tālākiem ieķīlājumiem, likums paredz ķīlu tiesību pakāpenis­kus ierakstus zemes grāmatās vai tā saukto hipotēku prioritāti. Tādā kārtā runā par pirmo obligāciju, otro obligāciju, trešo obligāciju u. t. t. 

Pirmā obligācija, protams, visdrošākā, jo, ieturēta īpašuma vidus­mēra vērtības robežās, tā vispilnīgāk var cerēt uz segumu. Tālāko obli­gāciju segums, turpretim, ir jau padots zināmam riskam, jo iepriekš gŗūti ir pateikt, cik naudas var reālizēt no nekustama īpašuma pārdo­šanas. 

Spaidu pārdošanā tiesā kreditori mēdz vai nu paši izsolīt cenu līdz savas obligācijas segumam, vai izlietot īpašuma paturēšanas tiesības, ja solītāju dotā cena ir par zemu. Visumā tomēr obligācija ir drošs parāda dokuments, jo aiz tā vienmēr stāv zināma daļa no īpašuma vēr­tības.

No tā, ko teicām, izriet, ka blanko cedēta obligācija ir: 1) parāda dokuments, 2) ķīlu tiesību dokuments, 3) blanko cesijas dokuments. Šīs dokumenta 3 īpašības jāapskata tuvāk.

Obligācija vispirms ir parāda dokuments. Kā tāds tas nodibina personīgu saistību, pēc kuŗas parādniekam jāmaksā zināma summa naudas. Kā katrs parāda dokuments, obligācija dod parādniekam iespēju celt ierunas pret parāda pieprasījumu, p. piem., uz tā pamata, ka saistība nesaskan ar prāvnieku vienošanos, jo kreditors nav izpildījis savus pretpienākumus, vai ka daļa parāda ir jau nomaksāta u. t. t. Kā katru prasījumu, kreditors arī obligācijas prasījumu var nodot tālāk citai personai vai, kā to techniski izsaka, var parāda summu cedēt citam kreditoram. 

Kā katra cesija, arī obligācijas parāda tālākdošana dod pa­rādniekam tiesību celt pret jauno kreditoru un turpmākiem tos pašus iebildumus, kādus viņš varēja celt pret savu pirmo kreditoru. Ar to obligācija atšķiras, p. piem., no vekseļa, jo pret vekseļa turētāju nevar celt iebildumus uz cesijas pamata. Ja no vekseļa kāda parāda daļa ir nomaksāta, par to uz vekseļa vajaga būt atzīmei, turpretim obligācija kā parādraksts pielaiž šādu iebildumu arī tad, ja nav atzīmes uz dokumenta, jo parāda daļas un sevišķi procentu nomaksu var pierādīt arī ar citiem pierādījumiem. 

Tā tad obligācija, ciktāl tā uzskatāma par parāda doku­mentu, pielaiž parādnieka iebildumus pret dokumentā izteikto saistību, un tā ir svarīga obligācijas īpašība.

Otrkārt, obligācija ir ķīlu tiesību dokuments. Šīs tiesības gan ir piedeva pie parāda saistības un atkarīgas no tās, tomēr tās iet visur līdzi saistībai. Ķīlu tiesības dod varu pār lietu: ja kādam, p. piem., ieķīlāts zelta pulkstenis, viņš to pret īpašnieka gribu zināmā momentā var pārvērst naudā, lai apmierinātu savu parāda prasījumu. Līdzīgi arī obligācija dod varu pār ieķīlāto īpašumu un iespēju segt parādu ar īpa­šuma vērtību. 

Tādā kārtā papīrs it kā iemieso sevī zināmu īpašuma vēr­tību, un visi tiecas iegūt šo papīru nevis tādēļ, ka tas reprezentē saistību, bet tādēļ, ka tas dod ķīlu tiesības uz īpašumu. Sevišķi blanko cedētu obligāciju apgrozībā novērojama interesanta parādība, ka pirmatnējā saistība, par kuŗu runā obligācijas teksts, it kā nobāl, paliek nenozīmīga, un tālākā apgrozībā obligācija it kā atraisās no šī sava pirmatnējā pamata un paliek par nodrošinājumu tām tālākām saistībām, ko nodibina kredi­tori, caur kuŗu rokām iet obligācija. 

Kreditors, iegūstot blanko cedētu obligāciju, pat neinteresējas par pašas obligācijas saistību, piegriežot vē­rību vienīgi tam, ka aiz dokumenta stāv īpašums, kas atbild par parāda summu, un ka pats dokuments ir viņa nodibinātās saistības nodrošinā­jums. 

Tam līdz arī parādnieks, zinot, ka blanko cedētu obligāciju ap­grozībā pirmatnējai saistībai nepiešķir sevišķu nozīmi, bieži taisa obli­gāciju uz fiktīva kreditora vārdu, līdzīgi tam, kā tiek izrakstīti draudzības vekseļi. 

Namsaimnieks uz sava trūcīgā sētnieka vārdu izgatavo sev blanko cedētu obligāciju, kaut gan sētnieks tam nekādu naudu nav devis un nopietnu parādu attiecību viņu starpā nav. 

Ja tālākā apgrozībā kre­ditori šādu obligāciju tomēr ņem pretī, tad nevis tādēļ, ka viņus intere­sētu namsaimnieka un sētnieka attiecības, bet gan tādēļ, ka namsaim­nieks kā parādnieks dod ķīlu tiesības parāda summas apmērā uz savu īpašumu katram blanko cedētas obligācijas turētājam, un šādas tiesības nodrošina kreditoru patstāvīgi nodibinātas saistības. 

Saimnieciskā apgro­zībā šādas tiesības reprezentē zināmu vērtību, un līdz ar to papīrs, kas dod iespēju rīkoties par šo vērtību, apgrozās kā kustama manta līdzīgi citām vērtībām, ko var pārdot, ieķīlāt u. t. t. 

Blanko cedētu obligāciju pārdod, nodod rokas ķīlā un pārķīlā līdzīgi, p. piem., zelta pulkstenim, un ja pulksteni vērtē zelta dēļ, tad obligāciju vērtē imobiļa dēļ, kas aiz dokumenta stāv. Bet tā kā blanko cedētas obligācijas saņēmējs skaitās tomēr ar zināmu risku vai nu varbūtējo parādnieka iebildumu ziņā, vai obligācijas seguma ziņā, tad novērojama parādība, ka obligācijas faktis­kās apgrozības vērtība ir zemāka par tās nominālo summu.

Treškārt, obligācija ir blanko cesijas dokuments. Ar to šis dokuments atšķiras no obligācijām, kupas cedētas noteiktam kreditoram un kuŗas techniski mēdz apzīmēt par vārda obligācijām. 

Par blanko cesijas dokumentiem likums nosaka, ka tālākdošanas ziņā tie ir pakļauti noteikumiem par uzrādītāju papīriem. Tas nozīmē, ka blanko cedētu obligāciju apgrozība notiek, nododot tās no rokas rokā, bez tā­diem uzrakstiem, kādus mēs redzam, p. piem., uz vekseļa, čeka, konosamenta u. t. t. 

Ar to nav teikts, ka obligācija būtu pielīdzināma uzrā­dītāja papīram, jo nav jāaizmirst, ka obligācija savā pamatā tomēr ir parādraksts, kas pielaiž parādnieka ierunas, kurpretim uzrādītāja papīri, kā, p. piem., akcijas, ķīlu zīmes un līdzīgi vērtspapīri, tādas nepielaiž. Uzrādītāja papīri izpildāmi bez iebildumiem, bet par to tādus var izlaist vienīgi valsts vai viņas atļautas kredītiestādes un akciju sabiedrības, ka­mēr privātām personām tas nav atļauts. Obligāciju, turpretim, var taisīt katrs, kam ir nekustams īpašums. 

Tomēr blanko cesija rada stāvokli, kas obligāciju tuvina uzrādītāja papīram apgrozības ziņā: obligācija it kā iegūst spārnus. Parādnieks, izlaidis to no rokām, vairs nevar izsekot kre­ditoru maiņas un nezina, kas būs tas kreditors, kas no viņa pieprasīs parāda samaksu un par kādām saistībām viņa obligācijai būs jāatbild. 

Ar to blanko cedēta obligācija atšķiras no vārda obligācijas, kuŗā visas kreditoru maiņas vai cesijas atzīmētas uz paša papīra, tā kā viegli nodi­bināt tālāknodoto tiesību apmērus, un parādnieks vienmēr noteikti zina, kādā summā pēdējais kreditors var no viņa prasīt parāda samaksu.

Savelkot kopā iepriekš teikto, jāatzīmē, ka: 1) blanko cedēta obli­gācija satur sevī vispirms parādnieka personīgu parāda saistību un bez tam vēl ķīlu tiesības, kā speciālu nodrošinājumu parādam, pie kam obligāciju ieguvēji piegriež vērību vairāk ķīlu tiesībām, kā īpašuma saistību nodrošināšanas objektam; 2) blanko cedētai obligācijai praksē ir tendence apgrozīties kā uzrādītāja papīram, tomēr teorētiski un pēc bū­tības tā ir cesijas dokuments, kas pielaiž parādnieka ierunas; ja parād­nieks prot izmantot iebildumus, viņš ievērojami var aizsargāt savas in­tereses; 3) blanko cedētas obligācijas vieglā un ērtā apgrozība gan at­vieglo kredita darījumus, tomēr šī apgrozība slēpj sevī arī zināmu riska kalkulāciju, ko kreditori uzliek parādniekam, un pēdējais no tās dabū ciest, ja obligācija pilnīgi droša un to reālizē pilnā summā.

Ievērojot šādu riska kalkulāciju, blanko cedētu obligāciju neierobe­žotas apgrozības piekritēji nāk ar priekšlikumu pielīdzināt tās pilnīgi vērtspapīriem vai uzrādītāju papīriem, kas nepielaiž parādnieka ierunas. 

Pēc viņu domām ar šādu reformu sasniegtu to, ka kreditori justos droši un arī parādnieks neciestu no riska kalkulācijas, kas saistās ar tagadējo blanko cedētu obligāciju, padarot to apgrozībā it kā mazvērtīgāku. Kā uz paraugu viņi norāda uz Vācijas vai Šveices obligācijām, kur doku­menta turētājam pieder uz īpašumu lietiskas tiesības zināmas summas ap­mērā pilnīgi neatkarīgi no kādas personīgas saistības, par kuŗas saturu varētu strīdēties. Kreditora ķīlu tiesību pamats ir ieraksts zemes grā­matās, un obligācijas apgrozība dibinās uz zemes grāmatu ierakstu pub­lisko ticamību. 

Dokumenta ieguvējam atliek tikai ieskatīties zemes grā­matās, lai būtu skaidrībā par to, ko viņš ir ieguvis. No kreditora viedokļa šādu dokumentu apgrozība ir droša, jo parādnieks nevar celt nekādas ierunas. 

Ja parādnieks domā, ka dokumenta īstā vērtība neatbilst nomi­nālai vērtībai, viņš tomēr nevar celt iebildumus, ja zemes grāmatas rāda ko citu. Šādā veidā esot jāpārveido mūsu obligācijas, lai novērstu to apgrozības ļaunās puses.

Jāšaubās tomēr, vai šāda kārtība patreizējos apstākļos būtu tā pie­mērotākā. 

Šāda reforma gan stiprinātu kreditoru pozicijas, bet tās arī pie mūsu obligāciju apgrozības ir pietiekoši stipras, vismaz par kreditoru stāvokli tā nedzird sūdzamies, kā par parādnieka stāvokli. 

Taisni parād­nieka stāvoklis bija tas, kas vērsa uz sevi likumdevēja uzmanību, un būtu nelietderīgi to padarīt sliktāku, atraujot parādniekam iebildumu tiesības, kas izriet no obligācijas kā parādraksta. 

Bez tam, šāda reforma ienestu zināmu lūzumu visā mūsu obligāciju sistēmā; mūsu saimnieciskās organizācijas turpretim brīdināja no pārāk radikāliem grozījumiem. Tā­dēļ, atmetot domu par pārāk plašu reformu, tika atzīts par pareizāku piegriezties aktuāliem dienas jautājumiem.

No tiem pirmā vietā jautājums par parādnieka nenormālo stāvokli pie blanko cedētu obligāciju pārķīlāšanas rokas ķīlas veidā. 

Liktos, ka vecais likums bija samērā labvēlīgs parādniekam, jo viņš noteica, ka kreditors gan var pārķīlāt rokas ķīlu tālāk, bet ar viņa paša tiesību iz­beigšanos arī pārķīlājuma ņēmēja tiesības izbeidzas. 

Tā tad būtu it kā skaidrs, ka, ja parādnieks nodevis kreditoram sava Ls 5000,— liela pa­rāda nodrošināšanai blanko cedētu obligāciju par Ls 10.000,—, un kre­ditors to pārķīlājis tālāk par Ls 8000,—, tad ar Ls 5000,— parāda sa­maksu parādniekam it kā vajadzētu saņemt atpakaļ savu obligāciju no bankas, jo bankas tiesības uz ķīlu ar pirmā parāda samaksu izbeidzas. 

Dzīves īstenība tomēr rādīja, ka parādnieks nevarēja vis katru reizi at­dabūt no bankas savu obligāciju; bieži viņam vajadzēja samaksāt bankai Ls 8000,—, t. i. visu to summu, par kādu kreditors obligāciju pārķīlājis bankai, bet ja banka bija pasteigusies termiņā obligāciju pārdot, tad pa­rādnieks tās pircējam bija spiests samaksāt pat visu obligācijas nominālo summu, ja negribēja laist savu īpašumu ūtrupē. 

No pirmā acu uzmetiena šāds stāvoklis izliekas dīvains, bet tas kļūst saprotams, ja ievēro likuma noteikumus par rokas ķīlas pieņemšanu. Saimnieciskās apgrozības inte­reses prasa, lai tas, kas labā ticībā saņem kādu mantu no tās devēja, ne­ciestu no devēja tiesību trūkumiem uz mantu.

Šāds princips par ieguvēja labu ticību tiek visur atzīts kā katras godīgas apgrozības nepieciešamais pa­mats, un to piemēro arī rokas ķīlas tiesību nodibināšanā. 

Ja kāds labā ticībā pieņem rokas ķīlā kādu lietu, kuŗa, kā vēlāk izrādās, nav bijusi ieķīlātāja brīvā rīcībā, bet vienīgi nodota viņam uz laiku ķīlā, tad ķīlas (vai faktiski pārķīlājuma) ņēmējs tomēr var to paturēt, līdz to izpērk ieķīlātājs (faktiski pārķīlātājs) vai ķīlas īpašnieks. Vienīgi noziedzīgā ceļā iegūtās vai nozaudētās lietas ķīlas ņēmējam nekavējoties jāizdod īpašniekam bez kādas atlīdzības. Tādēļ, ja banka labā ticībā pieņēmusi ķīlā obligāciju, nezinot, ka ieķīlātājs nav īpašnieks, bet tikai pārķīlātājs, tad nevar likt ciest bankai, jo vainīgs ir vienīgi pārķīlātājs, kuŗš ķīlas objektu ir izmantojis tādējādi, ka no tā cieš parādnieks. Viņam vajadzēja apzināties, ka ķīla viņam nodota tikai uz laiku, līdz parāda termiņam, un ka tādēļ viņš nevar rīkoties ar to uz ilgāku laiku. Tāpat bija jāap­zinās, ka ķīla nodota tikai parāda vērtībā, par pārējo vērtību viņš nevar brīvi rīkoties, un ka tādēļ viņš nedrīkstēja pielaist, ka uz ķīlas priekš­metu nodibinās tiesības par augstāku summu, nekā tā, par kuŗu viņš pats turēja ķīlu rokā. 

Ja nu vainīgā rīcības seku likvidācijā saduras divu ne­vainīgo (parādnieka un bankas) intereses, tad jautājums var grozīties vienīgi ap to, kam jānes risks no vainīgā rīcības, kā šo risku sadalīt. 

Li­kumdevējam še labi jāpārdomā, pirms viņš izšķiras. Ja viņš domātu sar­gāt parādnieku, kā saimnieciski vājāko, viņš nevar neievērot arī apgro­zības intereses un tos, kas darbojas šajās interesēs.

Kad Tieslietu ministrija griezās pie saimnieciskām iestādēm un or­ganizāci-jām, lai izzinātu, cik dziļi ir pamati blanko cedētu obligāciju ap­grozībai mūsu saimnieciskā dzīvē un kā reaģēt uz obligācijas pārķīlāšanas defektiem, to atbildes dalījās. 

Mūsu svarīgākās saimnieciskās iestā­des un organizācijas, kas reprezentē lauku intereses, principā izteicās pret blanko cedētām obligācijām. Latvijas zemnieku kredītbanka pat domā, ka būtu nevien izdarāma blanko cedētu obligāciju atvietošana ar vārda obligācijām, bet arī katra tiesību cedēšana, atzīmējot cesijas uz­rakstā parāda faktisko apmēru, būtu jākoroborē zemes grāmatās, lai imobiļa īpašnieks katrā laikā varētu pārliecināties, kas ir viņa faktiskais kreditors. 

Lauksaimniecības kamera ieteic uz zemnieku mājām pilnīgi noliegt blanko cedētas obligācijas, atstājot tās vienīgi uz pilsētu īpašu­miem vai rūpniecībām, kam varētu būt nozīme kapitālu sagādāšanā tirdz­niecībai un rūpniecībai. Uz zemnieku mājām obligācijas būtu pielaiža­mas vienīgi mantojuma kārtošanai starp līdzmantiniekiem un kredīt­iestāžu ilgtermiņa aizdevumiem. 

Turpretim iestādes, kam vadoša loma tirdzniecības un rūpniecības kreditos un arī pilsētu imobiļu saimniecībā, tāpat arī tādas iestādes kā Finanču ministrija un Tirdzniecības un rūp­niecības kamera bija par blanko cedētu obligāciju paturēšanu, pielaižot arī to pārķīlāšanu. Pēc Latvijas bankas domām, vārda obligācijas neno­vērsīs fiktīvu obligāciju apgrozību, bet kas attiecas uz blanko cedētām obligācijām, tad būtu jāatvieglina obligāciju sadalīšana, lai parādnieks nebūtu spiests dot nodrošinājumu par ievērojami lielāku summu, nekā parāds. 

Vienā jautājumā tomēr visas iestādes un organizācijas ir vien­prātīgas: pārķīlājot, kreditors nevar nodot tālāk lielākas tiesības, nekā tās ir viņam pašam, kādēļ pārķīlāšana par augstāku summu vispār nebūtu pielaižama. Pēc Latvijas bankas domām, otram ķīlas ņēmējam pie pārķīlāšanas jāpārņem no pirmā kreditora arī viņa prasījums pret parād­nieku, bet Tirdzniecības-rūpniecības kamera izsakās, ka pārķīlāt obli­gāciju bez paša parāda dokumenta vispār nevar.

Tieslietu ministrijas nodomi likumu grozīšanā, ievērojot uzklausīto iestāžu un organizāciju atsauksmes, koncentrējās divos virzienos. 

Vis­pirms noteikumos par lietas pieņemšanu rokas ķīlā bija jārada nosacī­jums, pie kāda obligācijas pieņēmējs var palikt labā ticībā un ar to aiz­sargāties no varbūtējiem zaudējumiem. Tika atzīts, ka par viņa labo ticību grūti runāt, kad viņš ņem pretī visu, ko dod, nemēģinot panākt skaidrību par ķīlas devēja tiesībām uz obligāciju. 

Tādēļ bija domāts uz­likt tam, kas pieņem rokas ķīlā blanko cedētu obligāciju, īpašu infor­mēšanas pienākumu, kas pastāv raksta pieprasīšanā no pārķīlātāja vai parādnieka par ķīlas devēja tiesībām uz obligāciju. Kas šādu infor­mēšanās pienākumu neizpilda, nevar atsaukties uz savu labo ticību. 

Tā tad, pieņemot rokas ķīlā blanko cedētu obligāciju, pieņēmējam jāno­prasa ķīlas devējam par viņa tiesībām uz obligāciju un jāpieprasa par to raksts, citādi ķīlas ņēmējam būs jānes risks par nelabvēlīgām sekām. 

Otrā virzienā tika domāts par blanko cedētu obligāciju pārķīlāšanas de­fektu novēršanu ar atzīmēm uz pašas obligācijas, ka tā ieķīlāta noteik­tam kreditoram par zināmu summu. Bez tā tika atzīts, ka nododot obligā­ciju tālāk ķīlā, līdzi jādod arī šīs ķīlas nodrošinātais prasījums vai sai­stība. 

Tā tad, atgriežoties pie mūsu piemēra ar parādnieku, kreditors, kas vēlētos no parādnieka saņemto obligāciju pārķīlāt tālāk bankai, ne­varētu vairs bankas priekšā noklusēt par savām tiesībām uz obligāciju. 

No otras puses, arī banka nevarētu palikt vienaldzīga obligācijas pieņē­mēja lomā, bet tai būtu jāizpilda likuma priekšraksts par informēšanās pienākumu, pārbaudot uzrakstus uz obligācijas, vai pieprasot rakstu par ieķīlātāja tiesībām uz obligāciju.

Tieslietu ministrijas priekšlikumi, kas izpaudās vairākos likuma pantos, tika darīti zināmi arī jau iepriekš minētām saimnieciskām iestā­dēm un organizācijām. 

To atbildēs un paskaidrojumos vienprātīgi tika apsveikta likuma grozīšanas doma, ka pie blanko cedētas obligācijas no­došanas pārķīlājumā jaunā ķīla nevar nodibināties par lielāku summu, nekā pirmā ķīla, un ka kopā ar ķīlu jānodod arī prasījums vai saistība, ko pirmā ķīla nodrošina. Šajā ziņā bija pilnīga vienprātība. 

Ja domas dalījās, tad jautājumā par informēšanās pienākuma izpildīšanu ar īpaša raksta pieprasīšanu no kreditora, kas pārķīlā obligāciju, vai no parād­nieka. 

Ministrija, ievedot abu (kreditora un parādnieka) rakstus kā divus likuma variantus, domāja dot priekšroku parādnieka rakstam, jo tas mazāk ieinteresēts noslēpt obligācijas īsto stāvokli, nekā kredi­tors, kas tiecas obligāciju pārķīlāt bankai un ir ieinteresēts dot par to vislabāko atsauksmi. Pret šādu projektu tika aizrādīts, ka būtu nevēlami prasīt no parādnieka rakstu par viņa kreditora tiesībām uz obligāciju, jo tas mazinātu viņa tiesības vēlāk celt iebildumus, kādas viņam pieder, kā obligācijas parādniekam. 

Bez tam atrada, ka techniski šos noteikumus grūti izvest dzīvē, jo rezultātā, p. piem., lauku kasēm, kas savas saistī­bas diskontē Latvijas bankā, nododot tai ķīlā pieņemtās obligācijas, būtu ik 3 mēnešus pie vekseļu apmaiņas jādabū parādnieka raksts par obli­gācijas tiesisko stāvokli, kas visu kreditoperāciju padarītu pārāk smagu. 

Ievērojot vēl to, ka informēšanās pienākumu bankas faktiski tagad jau izpilda, doma par raksta līdzdošanu tika atmesta. 

Tādā kārtā jautājuma atrisinājums par blanko cedētu obligāciju pārķīlāšanu tika dots ar vis­pārēju pamatnoteikumu, kas izkristalizējās sekoši: 

«Kreditors var gan tālāk ieķīlāt rokas ķīlu, bet ne citādi, kā kopā ar pašu saistību, ko ķīla nodrošina, un ne par lielāku summu, kāda viņam pienākas no ieķīlātāja. Ar kreditora paša ķīlas tiesības izbeigšanos, vai nu samaksājot viņa pra­sījumu, vai aiz kāda cita iemesla, izbeidzas arī otra ķīlas ņēmēja tiesība».

Paceļas jautājums par sekām, ja kreditors šo noteikumu neizpilda un ja viņam tomēr izdodas blanko cedētu obligāciju pārķīlāt, vai nu bez saistības vai arī par lielāku summu. 

Uz to norādīja jau Latvijas kredīt­banka, paskaidrojot, ka likuma noteikums par pārķīlāšanu cietušam neko nepalīdz, ja to neievēro. Bija doma pasludināt šādu pārķīlāšanu civil­tiesiski par nederīgu. Tomēr bija jāatzīst, ka sitiens neķers tiešo vainīgo, jo vienīgais vainīgais ir pārķīlātājs, bet tas no saistības nederīguma ne­cietīs, cietīs pārķīlājumā ņēmējs un varbūt vēl citi. 

Tādēļ doma par civil­tiesisku sankciju tika atmesta un tās vietā likta kriminālā sankcija. Uz kriminālatbildības vajadzību sevišķi ir aizrādījusi Tirdzniecības un rūp­niecības kamera. 

Galīga projekta par Sodu likuma pantiem gan vēl nav, bet Tieslietu ministrijas komisija savā laikā bija projektējusi sodus par sekošiem nodarījumiem: 

1) ķīlas ņēmējam, kas ieķīlāto lietu pārķīlājis par augstāku summu, nekā viņam pašam pienākas no ķīlas devēja; 2) ķīlas ņēmējam par ieķīlātās lietas neatdošanu, ja ar ķīlu nodrošināto summu viņš jau saņēmis; 3) personai, kas pārķīlājumā ņem no ķīlas turētāja pēdējam ķīlā nodotu lietu apzināti par augstāku summu, nekā tā bijusi ieķīlāta.

Otrs aktuāls jautājums Tieslietu ministrijai bija obligācijas kā rokas ķīlas reālizēšana. Kredītiestādes rokas ķīlā pieņemtās blanko cedētās obligācijas parasti likvidē, tās pārdodot. Tādos gadījumos iegūtais se­gums parasti ir niecīgs; tas neatbilst obligācijas reprezentējamai vērtībai, kas pierādās, kad obligācijas pircējs vērš piedziņu uz ieķīlāto nekustamo īpašumu. 

Kredītiestādes prasījums paliek nesegts un parādniekam no­darītā pārestība ir redzama, kad obligāciju nopērk pati kredītiestāde vai tai tuvu stāvošas personas un imobiļa pārdošanā iegūto summu kredīt­iestāde ieraksta savā peļņā. 

Lai šādu netaisnību izlīdzinātu, ministrija projektēja noliegt obligāciju pārdošanu, spiežot tās reālizēt ar paša imo­biļa pārdošanu. Šajā sakarībā Tirdzniecības-rūpniecības kamera domā, ka pārdodot obligācijas uz tām būtu jātaisa atzīmes par notikušo pār­došanu, un obligācijas pircējs nevarētu piedzīt lielāku summu, nekā pats samaksājis. Pret obligāciju pārdošanas aizliegumu sevišķi katēgoriski uzstājās Latvijas bankas pārstāvis, paskaidrojot, ka imobiļu piedziņas ir pārāk gaŗi termiņi un bankas nevar iztikt bez pārdošanas, jo tās nevar gaidīt, līdz obligāciju izsūdz un piedzen no imobiļa. 

Ievērojot celtos ie­bildumus un arī Finanču ministrijas vispārēju aizrādījumu, ka ar valdī­bas spertiem soļiem kreditiestāžu atveseļošanā izzudīs negātīvās parādī­bas obligāciju apgrozībā, ministrija šo projektu nereālizēja.

Visumā ir pamats domāt, ka izdarītie likuma grozījumi blanko cedētu obligāciju apgrozības ziņā sasniegs sprausto mērķi, un ka blanko cedētas obligācijas turpmāk apgrozīsies bez novērotiem defektiem.

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.148-157.