Senāta civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs, senators Osvalds Ozoliņš

 

Mantošana pēc jaunā Civillikuma.

Tai Civillikuma daļai, kas runā par mantošanu, jaunais Civillikums ir piegriezis sevišķu vērību. Līdzšinējie noteikumi par mantošanas attie­cībām bija tik dažādi, tik sīki saskaldīti pa atsevišķiem tiesību novadiem, ka vienprātīgi tika atzīta vajadzība likumu nopietni pārveidot, vienkāršot un padarīt vienlīdzīgu visā Latvijā.

Mantošanas noteikumiem jāizsakās par mantu, ko cilvēks atstāj pēc savas nāves; tie kārto mantas pāreju uz jauno saimnieku. Uz šās mantas likteni valsts nevar skatīties vienaldzīgi, jo šī manta iekļaujas kopējā tautas saimniecībā. Tai lielajā kopdzīvē, ko sauc par tautas dzīvi, arī mantai ir sava vispārības nozīme, kā šās kopdzīves materiālam pa­matam. 

Nolaista manta, par kādu tā paliek bez īstā saimnieka, nenes svētību ne tās turētājam, ne vispārībai. Tādēļ taisni vispārības interesēs mantai īsi un aši jāatrod jaunais saimnieks, kad saites ar iepriekšējo ir izbeigusi nāve. Ja valsts kārto pilsoņu mantošanas attiecības ar likumu, tad pamatā ir nevien doma uzglabāt mirušā mantu ar visām tās saistī­bām stāvoklī, kas vismazāk satricinātu privātās apgrozības interesēs, bet arī doma pēc iespējas aizkavēt un novērst strīdus starp tiem, kas cer uz mantojumu. Nav pielaižams, ka īstu vai iedomātu strīdu dēļ, mantas vai pat veselu saimniecību stāvoklis gadiem ilgi paliek nenoteikts, no kā galu galā cieš vispārības intereses. 

Raksturīgi, ka taisni mantošanas attiecības bija izvērsušās par diezgan ievērojamu ķildu un strīdu priekšmetu un taisni šajos strīdos pārāk bieži tika virinātas tiesu durvis. Manta, ko cits ir uzkrājis, ir pārāk vilinošs objekts, lai atturētos no tiesāšanās, ja vien ir kaut mazākā cerība uzveikt savu pretinieku ar kādu likuma neskaid­rību. No tā redzams, kāda nozīme šajās lietās ir likuma noteiktībai, vien­kāršībai un skaidrībai, jo sarežģīti likumi un to neskaidrība veicina strīdus un kārdina uz tiesāšanos.

Līdzšinējam likumam parasti pārmeta, ka tas ir pārāk smags un sa­režģīts. 

Šāds pārmetums bija arī vietā, jo, apspriežot konkrētu mantoša­nas lietu, pat lietpratējiem radās dažreiz grūtības atrast vajadzīgo normu. Bija jāievēro nevien atsevišķu novadu tiesības, kā Vidzemes zemes tie­sības, Vidzemes pilsētu tiesības, Kurzemes zemes un pilsētu tiesības, Pil­tenes zemes tiesības, Latgales tiesības; nevien kārtu tiesības, kā Vidze­mes vai Kurzemes zemnieku likumi vai noteikumi par garīdznieku kārtas mantošanu Vidzemē un Kurzemē (nerunājot jau par atsevišķu pilsētu se­parātām tiesībām, kā Jelgavā, Jaunjelgavā un Bauskā), bet bija jāievēro arī dažādas mantošanas tiesību kombinācijas atsevišķās tiesību sistēmās atkarībā no mantojamās mantas un mantinieku īpašībām. 

Visām šīm dažādām tiesībām pāri stāvēja noteikums, ka «katrs manto un iegūst mantojumu pēc tā tiesiskā apgabala likuma, kuŗam mantojuma atstājējs bija padots sava mūža pēdējā laikā pēc savas dzīves vietas un pēc savas kārtas». 

Pie šādas likumu sistēmas pilsonis ne katru reizi bija skaidrībā par likumu, kas kārtos viņa mantojuma lietas, jo viņš nevarēja zināt, kādā tiesību apgabalā viņu pārsteigs nāve. Viņš bieži nevarēja iedomāties, ka tā nejaušā dzīves vieta, ko viņš izvēlējies apstākļu spiests, paliks par viņa pēdējo dzīves vietu, kas uzspiedīs viņam savas normas un noteiks viņa mantas likteni. Ja vēl ievēro mantošanas lietas Latgalē ar to strīdiem par zemnieku mantošanas parašām, kas ik sādžā bija ci­tādas, tad var saprast, kāpēc mantošanas noteikumu dažādība ir nevē­lama. 

Senās kārtu sabiedrības noteikumiem, savā laikā varbūt bija savs vēsturisks attaisnojums pie novadu, atsevišķu pilsētu un iedzīvotāju kārtu atšķirībām. Turpretim tagad, kad tauta savā dzīvē palikusi viengaba­laina, šiem pagātnes atspulgiem dabīgi ir jāpazūd. Šajā ziņā jaunā Civil­likuma pamatideja ir dot vienu mantošanas sistēmu visai Latvijai, vienas mantošanas tiesības visiem pilsoņiem, nešķirojot principā pat pilsētniekus no lauciniekiem. Ja ar to pilsoņi tiek vienoti un padarīti vienlīdzīgi li­kuma priekšā, tas jaunajam likumam runā tikai par labu.

Ja grib teikt, ka jaunais likums izdara lūzumu, tas jāatzīst par vajadzīgu; bet ja grib teikt, ka šis lūzums jūtami skar atsevišķu grupu ierastos stāvokļus, tad jāaizrāda, ka visumā jaunais likums ir ieturējis vidējo līniju, kurai man­tošanas attiecībās piemērojies tautas vairākums. Vispārības interesēm, kas noteikti prasa mantošanas tiesību ūnifikāciju, bija jādod priekšroka.

Apskatot pēc būtības jaunā Civillikuma noteikumus par mantošanu, jāsaka, ka mantošanas pamatjēdzieni visumā ir palikuši negrozīti. 

Arī jaunajā Civillikumā mantošana ir visas mirušam piederošās mantas pāreja uz mantinieku, kur šīs mantas atsevišķas sastāvdaļas arī neatras­tos. Mantojums ir mantu kopība, ko sastāda nevien rokām taustāmā manta, bet arī visas tiesības un saistības, mantu aktīvs un pasīvs. Ir da­žas tiesības un saistības, kas tik cieši saistītas ar mirušā personu, ka tās izbeidzas ar viņa nāvi, bet tas ir izņēmums. 

Visumā mantojums, kā mi­rušā nodibinātās mantiskās attiecības, turpina pastāvēt un pēc viņa nā­ves meklē mantinieku, kā personu, kas iestājas šajās attiecībās. 

Tā tad mantinieks ir tas, kas turpina mirušā mantiskās attiecības. 

No tā izriet svarīgs noteikums mantiniekam: principā viņam jākārto arī mantojuma parādi. Mantinieks saņem nevien labumus, ko dod mantojums: iestājoties mirušā vietā un visās viņa mantiskās attiecībās, viņam jākārto arī tās saistības, kas prasa maksājumus vai uzliek nastas. Šādā nozīmē mantošana krasi atšķiras no vienkāršas īpašnieku maiņas, kad kādai mantai uz pirkuma vai dāvinājuma pamata rodas jauns saim­nieks. 

Mantinieks būs tas, kas saņem nevis kādu atsevišķu lietu, bet tas, kas iestājas visās mantiskās attiecībās, vai nu visumā, vai kādā domātā daļā kopā ar citiem līdzmantiniekiem. Tādēļ, ja saimnieks savam kalpam par ilggadīgu dienestu atstājis pēc savas nāves zirgu, šāds kalps nav man­tinieks; viņš neiestājas mirušā mantiskās attiecībās un viņam nav jā­kārto mantojuma parādi. Tas, ko viņš saņem, ir atsevišķa priekšmeta novēlējums, ko juridiskā valodā sauc par 1 ē g ā t u . 

Šādā nozīmē man­tošanu un ar to saistītos pamatjēdzienus uztvēris arī jaunais Civillikums. Visumā paliek negrozīti arī jēdzieni par aicinājumu pie manto­juma un par mantojuma pieņemšanu. Ar mantojuma at­stājēja nāvi mantojums atklājas un mantinieki tiek aicināti ie­stāties mirušā mantiskās attiecībās, vai kā saka, pieņemt mantojumu. 

Jāpiezīmē, ka likums taisni «aicina» mantot; mantojumu nevienam ne­uzspiež, no tā var arī atteikties, jo mūsu likumi nepazīst principu «miru­šais sagrābj dzīvo», kāds sastopams dažā likumdošanā, kur mantojuma pāreja notiek uz paša likuma pamata. 

Pie mums manto, pieņemot mantojumu, kāda pieņemšana ir mantinieka brīvas gribas akts, kas var izteikties vai nu tieši, vai arī netieši, kad, p. piem., dēls faktiski valda un rīkojas sava mirušā tēva mantojumā un tiesas noliktā sludinājuma termiņā neatsakās no mantojuma. Mantojuma pieņemšanas moments var arī nesakrist ar mantojuma atklāšanās (nāves) momentu, bet ja man­tojums pieņemts, mantinieks uzskatāms par tādu no mirušās personas nāves dienas, kaut arī starplaikā, iekams mantinieki vēl nebija ieradu­šies, mantojums būtu pats sevi pārvaldījis ar īpaši iecelta aizgādņa pa­līdzību, kā gulošs mantojums vai, kā juristi mēdz teikt, kā manto­juma masa.

Kas ir tās personas, ko likums aicina mantot, t. i. iestāties mirušā, mantiskās attiecībās? Tai mantošanā, kas notiek uz li­kuma pamata, personas, kas tiek aicinātas mantot, ir: 1) laulātais, 2) asinsradinieki, 3) adoptētie. 

Jāpiezīmē, ka vecais likums pazina arī valsti kā mantinieku, kas mantoja, kad mirušam nav ne radu, ne laulātā. Valsts gan pieņēma mantojumu ar tā sauktām inventāra tiesī­bām (t. i. neatbildot par mantojuma parādiem pāri mantas vērtībai), to­mēr principā valsts bija mantinieks. 

Jaunais Civillikums valsti par man­tinieku vairs neskaita, bet nosaka, ka katrs mantojums, uz kuŗu 5 gadu laikā pēc publikācijas nav pieteikušies mantinieki vai nav pierādījuši savas tiesības, piekrīt valstij kā bezmantinieku manta, iepriekš sedzot no tās mantojuma parādus.

Personas, ko likums aicina mantot, sauc par likumīgiem man­tiniekiem. Ja tuvāk apskata likumīgo mantinieku stāvokli, tad jā­konstatē, ka lielākās pārgrozības likums ir izdarījis laulātā manto­šanā. 

Pēc jaunā Civillikuma pārdzīvojušā laulātā mantošana vairs nav atkarīga no mantisko attiecību veida, kāds bijis laulātiem laulības laikā. Lai noteiktu, ko laulātais manto pēc mirušā laulātā, jāievēro, vai laulā­tais palicis ar bērniem no laulības, vai bez bērniem. 

Pirmajā gadījumā laulātais (vienalga, vīrs vai sieva) saņem bērna daļu, ja palikušo bērnu skaits ir mazāks par 4, bet ja bērnu ir 4 vai vairāk, laulātais saņem % daļu. Ja bērnu nav, laulātam jādalās ar mirušā vecākiem, brāļiem un māsām, saņemot pusi no mantojuma un bez tam vēl dzīvokļa iekārtu. 

Ja kāds miris, neatstādams ne bērnus, ne vecākus, brāļus un māsas, tad viņa mantojums paliek pārdzīvojušam laulātam vienam pašam. 

Tanīs gadījumos, kad pārdzīvojušais laulātais paliek kopā ar bērniem, ģimenes saites kādu laiku gan vēl tur visus kopā. Bet pamazām tās sāk raisīties: pilngadīgie bērni tiecas uz āru, lai ar savām mantojuma daļām nodibi­nātu sev patstāvīgu dzīvi, kamēr mazgadīgie bērni vēl diezgan ilgi prasa ģimenes paspārni. 

Še nu likumdevējam jāizšķiŗ diezgan gŗūts jautājums, vai pārdzīvojušam laulātam piešķirt kādu īpašu mantisku varu, lai sa­turētu kopā ģimeni un tās materiālo čaulu, kamēr pieaug visi bērni. 

Lik­tos, ka mazgadīgo bērnu uzaudzināšanu garantē vienīgi tas, ka materiā­lais pamats, uz kuŗa ģimene izaugusi, netiek satricināts ar pieaugušo bērnu izdalīšanos. Tomēr jāievēro arī pilngadīgo bērnu intereses. Būtu nedabīgi prasīt, lai vecākais dēls visos gadījumos gaida uz savu manto­juma daļu līdz mazā brālīša pilngadībai, palaižot gaŗām izdevību nodi­bināt patstāvīgu dzīvi. 

Jaunais Civillikums šo jautājumu izšķiŗ kompro­misa veidā, principā nenoliedzot bērnu izdalīšanos no mantojuma, ja mantojums ir pietiekoši liels, lai netiktu satricināti tie pamati, uz kuŗiem vēl kādu laiku jāturas vienai ģimenes daļai. Bet ja mantojums ir tik mazs, ka to sadalot nav iespējams uzturēt nepilngadīgos bērnus, tad pār­dzīvojušam laulātam ir tiesība pārvaldīt un lietot visu nedalīto mantojumu, sedzot no tā ienākumiem pirmā kārtā bērnu uztura izdevu­mus. Tā tad šādā gadījumā pārdzīvojušais laulātais var atteikt pilngadīgam bērnam izdalīt viņam viņa mantojuma daļu, ja vien tas nevar uz­rādīt kādu svarīgu iemeslu, ko pārbauda katrā atsevišķā gadījumā bāriņ­tiesa.

Salīdzinot vecā un jaunā likuma noteikumus par laulātā mantošanu, redzams, ka laulātā stāvoklis pēc jaunā likuma ir uzlabots: 

1) laulātam nodrošināta vismaz % daļa no mantojuma; 2) bezbērnu laulātam jādalās mantojumā tikai ar mirušā vecākiem, brāļiem un māsām, bet ne ar pā­rējiem radiem, kā tas bija agrāk; 3) daloties ar minētiem radiem, laulā­tam ir tiesība uz savu daļu visā mantojumā, nešķirojot, kā agrāk, mirušā mantotu nekustamu īpašumu no viņa pārējās mantas.

Mantošanā, kas dibinās uz asinsradniecību un adopciju, visumā atstāti agrākie noteikumi. Visi šie mantinieki sadalīti 4 šķirās, pie kam augstākā šķira izslēdz pārējās, jeb citiem vārdiem sakot, zemā­kās šķiras mantinieks nevar mantot, kamēr vien ir dzīvs kāds augstākas šķiras mantinieks. 

Pirmā šķirā manto, protams, bērni vai jau mi­rušo bērnu bērni. Otrā šķirā manto vecāki kopā ar mirušā īstiem brāļiem un māsām, pie kam jau mirušo brāļu un māsu vietā stājas to bērni. Trešā šķirā manto pusbrāļi un pusmāsas, pie kam arī še jau mirušo pusbrāļu un pusmāsu vietā stājas viņu bērni. 

Ceturtā man­tinieku šķira aptvep visus sāņu radiniekus, bet manto vienīgi tie, kas ir tuvākie pēc pakāpes (p. piem. tēva brāļi (3. pakāpe) atstums no mantošanas brālēnus (4. pakāpe). Adoptētie bērni manto līdzīgi laulības bērniem, tomēr adopcija neatņem adoptētam tiesību mantot no saviem asinsradiniekiem, ja vien adoptētais nav noteikti atteicies no šīs tiesības. Bērni, kas dzimuši no vairākām viena vecākā laulībām, manto no sava kopējā vecākā kopīgi, bet no atsevišķā atsevišķi. Bērni sadala manto­jumu pēc galvām, pie kam jau mirušā bērna bērniem kopīgi krīt tā daļa, kas pienāktos viņu vecākam, ja tas nebūtu miris. Ja pēc mantojuma at­stājēja manto vecāki kopā ar īstiem brāļiem un māsām, tad pusi man­tojuma piekrīt vecākiem, otra puse — īstiem brāļiem un māsām, kas to sadala pēc galvām, pie kam mirušā brāļa vai māsas bērniem kopīgi pie­krīt tā daļa, ko brālis vai māsa saņemtu, ja nebūtu miruši. 

Šādi notei­kumi par asinsradinieku un adoptēto mantošanu jau pastāv Latvijas lie­lākā daļā, pie tiem ir pieraduši un tie jāatzīst par atbilstošiem tiesiskai apziņai. Tādēļ ar jauno Civillikumu tie attiecināti uz visu Latviju.

Vai šos likumīgās mantošanas noteikumus mantojuma atstājējs var grozīt, nosakot saviem likumīgiem mantiniekiem citādas daļas manto­jumā, nekā to paredz likums? Vai viņš tos vispār var atstumt, nododot mantojumu svešiem cilvēkiem? 

Uz to jāatbild, ka principā mantojuma atstājējam ir brīva lemšana nāves gadījumam par savu mantu un tās likteni, ja vien viņš izpilda likuma noteikumus par testāmentārisko mantošanu. 

Testāmentārisko mantošanu nosaka mantojuma atstājējs ar īpašu aktu, ko sauc par testāmentu, ar kuŗu likums sa­prot katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par savu mantu. 

Testāmentu var taisīt katrs, kas sasniedzis pilngadību un kam ir tiesība rīkoties ar savu mantu, bet 18 gadus veci nepilngadīgie var taisīt testāmentu par savu brīvo mantu, kādu viņiem kā bēr­niem likums atzīst jau no 16. dzīvības gada, atbrīvojot šo mantu no ve­cāku pārvaldības. Ja kāds taisa testāmentu, tad ar to principā viņš domā mantai dot citu virzienu, nekā to nosaka likumīga mantošana. 

Tā kā likumīga mantošana vispirmā kārtā sargā ģimenes intereses, tad pilnīga testāmentu brīvība bieži vien skārtu ģimenes intereses. Tādēļ likum­devēji visos laikos ir centušies aizkavēt testāmentārisko rīkojumu pilnīgu brīvību, ierobežojot to gan ar cilts īpašumu, gan ar mantotas nekustamas mantas jēdzieniem, noliedzot brīvi rīkoties ar šo mantu, vai arī nosakot zināmu pienākuma daļu, ko nevar atraut zināmām mantinieku katēgorijām. 

Jaunā Civillikuma priekšrocība šajā ziņā ir tā, ka viņš visus agrāk pastāvējušos dažādos noteikumus, kas bija domāti ģimenes locekļu aiz­sardzībai pret mantojuma devēja pilnīgu patvaļu, apvieno vienā noteiktā un skaidrā noteikumā par neatraidāmiem mantiniekiem un neatņemamo daļu. 

Ja agrāk zināmos gadījumos varēja ras­ties šaubas par to, kādas personas un pie kādiem apstākļiem uzskatāmas par mantiniekiem, ko likums aizsargā pret testāmentārisko rīkojumu pat­vaļu, tad tagad tādas šaubas un pārpratumi ir novērsti. Jaunais likums noteikti pasaka, ka neatraidāmie mantinieki ir laulātais un l e j u ­p ē j i e (p. piem., bērni), bet ja pēdējo nav, tad tuvākās pakāpes a u g š u­ p ē j i e (piem., vecāki). 

Šiem neatraidāmiem mantiniekiem katrā ziņā ir jāatstāj puse no tās, mantojuma daļas vērtības, ko viņi mantotu pēc liku­ma, citādi testāmentu var apstrīdēt tajā daļā, ar kuŗu aizskārtas šo man­tinieku tiesības. Šo neatņemamo daļu mantojuma atstājējs nevar apro­bežot ne ar kādiem nosacījumiem vai termiņiem, ne apgrūtināt to ar kādām izmaksām vai nastām. Visi šie noteikumi nav spēkā. Tā tad tēvs savā testāmentā nevarētu apiet savu dēlu un viņam nekā neatstāt; ja šis dēls ir viņa vienīgais mantinieks, tad tam katrā ziņā jānovēl puse no mantojuma un tēva brīvā rīcībā paliktu vienīgi otrā mantojuma puse. Ierobežojot šādā kārtā testāmentārisko rīkojumu brīvību neatraidāmiem mantiniekiem par labu, likums tomēr pazīst arī atstumšanu no mantojuma, saprotot ar to testāmentā izteikto gribu, lai tas, kam ir tiesība mantot pēc likuma, nekļūst par mantinieku. 

Atstumšanas tiesību mantojuma atstājējs var izlietot pret tiem, kuŗus likums grib redzēt kā viņa mantiniekus. 

Tā tad tēvs varētu savu palaidni - dēlu atstumt no mantojuma un atņemt viņam arī tās tiesības, kas tam pieder kā neat­raidāmam mantiniekam. Vīrs varētu atteikt savai sievai viņas neatņe­mamā daļā, pasakot testāmentā iemeslu, kādēļ viņš to atstumj no man­tojuma. Protams, šāda svarīga tiesība atraut neatraidāmam mantinie­kam pat to, ko viņam garantējis likums, un gadījumi, kad šo tiesību var izlietot, noteikti ir jāizsaka likumā. Strīdus gadījumā tiesas ir aicinātas nodibināt, vai uzrādītais atstumšanas iemesls atbilst patiesībai. 

Jauno Civillikumu sastādot, radās izdevība revidēt arī likumā līdz šim noteik­tos atstumšanas iemeslus, un bija jāatzīst, ka dažs labs no tiem neie­kļaujas vairs modernās dzīves apstākļos. 

Ko nozīmē p. piem. tādi no­teikumi: «biedrošanās ar nozāļotājiem un noziedzniekiem», «dēla atteik­šanās dot tēvam galvojumu viņa atsvabināšanai no gūsta», «dēla vai meitas iestāšanās akrobātu, zvēru, cīkstoņu vai ceļojošu aktieru trupā». Kā senās pagātnes mēmi liecinieki šie noteikumi līdz šim rēgojās mūsu likumā. Arī Kurzemes tiesību noteikums, ka par atstumšanas iemeslu var būt bērna iestāšanās laulībā pret vecāku gribu, bij jāatzīst par ne­atbilstošu mūsu laiku dzīves apstākļiem. 

Jaunais Civillikums, noteicot atstumšanas iemeslus, vairāk tuvināja tos tagadējai dzīvei. Kā svarīgā­kie atstumšanas iemesli būtu minami: noziedzīgs nodarījums pret man­tojuma atstājēja vai viņam tuvas personas dzīvību, veselību, brīvību vai godu; atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams palīdzēt; iz­šķērdīga vai netikumīga dzīve vai uzturēšanas pienākuma neiz­pildīšana. Aiz šiem iemesliem var atstumt no mantojuma kā vecāki bērnus, tā arī bērni savus vecākus, tikai bērni var at­saukties vēl uz to, ka vecāki nemaz nav gādājuši par viņu audzināšanu. Laulātie var viens otru atstumt no mantojuma kā jau aiz minētiem ie­mesliem, tā arī aiz tiem iemesliem, kas viņiem dod tiesību prasīt laulības šķiršanu otrā laulātā vainas dēļ. Atstumšanas iemesli tomēr atkrīt, ja pirms testāmentā taisīšanas mantojuma atstājējs savam mantiniekam pie­devis vai mantinieks savā dzīves veidā ir labojies.

Tik svarīgs akts kā testāments, ar kuŗu mantojuma atstājējs var bez kāda paskaidrojuma atbīdīt no mantojuma savus radus, ja viņi neietilpst neatraidāmos mantiniekos, un pat šos pēdējos pilnīgi izslēgt no likumīgas mantošanas, uzrādot atstumšanas iemeslus, šāds akts, protams, prasa zi­nāmas garantijas, ka patiesi izteic mantojuma atstājēja patieso gribu, un ka šī griba izpaudusies bez spaidiem, maldības vai viltus. Tādēļ visos laikos likumdevēji uzskatījuši testāmentu kā svarīgu un svinīgu rīkoju­mu nāves gadījumam, kuŗā griba jāizteic zināmā formā, kādu likums parasti neprasa citiem darījumiem. 

Jaunais Civillikums arī šajā ziņā grozījis vecos noteikumus, paplašinot publiskā testāmentā jēdzienu un iznīcinot mutiskos testāmentus, kādus pieļāva dažu atsevišķo tiesību nor­mas. Jēdzienu «publisks testāments» nevajaga pārprast tai nozīmē, ka tas būtu «publikai zināms» testāments. Publisks testāments ir formas ziņā sevišķi drošs testāments, jo tā sastādīšanā piedalās vienmēr kāda amatpersona vai, kā mēdz teikt, «publiskas varas pārstāvis». 

Pēc jaunā Civillikuma par publisku testāmentu uzskatāms nevien agrākais notariālais testāments, bet arī tie testāmenti, kuŗus taisa pagastiesā vai pie Latvijas konsula ārzemēs. Ja testāmenta saturu mantojuma atstā­jējs grib paturēt slepenībā, viņš to var izdarīt arī publiska testāmenta veidā, nododot testāmentu slēgtā aploksnē glabāšanā notaram, konsulam vai pagasttiesai. Publiska testāmenta priekšrocība ir tā, ka tā oriģināls ir ierakstīts notara vai konsula aktu grāmatā, bet pagasttiesā īpašā testā­mentu grāmatā, kas pasargā testāmentu no nozušanas un dod arī zinā­mas priekšrocības strīdos par testāmenta īstumu. Privātus testā­mentus, turpretim, sastāda mājas kārtībā, pieaicinot lieciniekus. 

Jau­nais Civillikums prasa, lai privātus testāmentus taisa rakstiski 2 liecinieku klātbūtnē, kuŗiem testāments jāparaksta. Testāmenta taisītā­jam gan pašam nav jāraksta viss testāments, tomēr viņam tas jāparaksta liecinieku klātbūtnē vai vismaz jāpasaka viņiem, ka viņš testāmentu kā savas pēdējās gribas aktu pats ar savu roku ir parakstījis. Ja viņš ne­prot vai nevar parakstīt, tad viņa vietā var parakstīties arī kāda trešā persona, izņemot lieciniekus, bet par to jāmin pašā testāmentā un tas jāapstiprina lieciniekiem. Ja mantojuma atstājējs testāmenta saturu ne­grib izpaust lieciniekiem, viņš to var paturēt slepenībā arī liecinieku klātbūtnē, jo pēdējiem nav tiesības prasīt, lai viņiem lasa priekšā testā­mentu; pietiek, ja mantojuma atstājējs viņiem pasaka, ka dokumentā izteikta viņa pēdējā griba. Tai tautas daļai, kas prot rakstīt, un sevišķi inteliģencei, kas pieradusi brīvi izteikt savas domas uz papīra, ļoti paro­cīga būs tā sauktā «hologrāfiskā» testāmenta forma: mantojuma atstā­jējam pašam ar savu roku jāuzraksta viss testāments un tas jāparaksta, tad tas ir spēkā arī bez lieciniekiem, ja vien nav šaubu par to, kas testāmentu ir rakstījis. 

Izdarot reformu testāmenta formas ziņā, iznīcinot mutiskos testāmentus un nosakot rakstiska testāmenta formu kā obligātorisku visā Latvijā, jaunais Civillikums skaitījās ar to, ka tau­tas izglītības līmenis ir pietiekoši augsts, lai reforma izdotos. 

Arī Vakareiropā lielākā daļa likumdošana ir atteikušās no mutiskā testāmenta. Bet galvenais, kas spieda krasi nostāties pret mutiskiem testāmentiem, bija strīdi un ļaunprātības, ko novēroja tiesu praksē sakarā ar šādu tes­tāmentu lietām. Dažs labs liecinieks, kam pēc atmiņas vajadzēja nodi­bināt testāmenta saturu, pat nenojauda, kādā mērā viņa personīgās sim­pātijās spieda viņu sagrozīt apstākļus un liecināt to, kas īstenībā nav bijis. Tādēļ sabiedrībā jau ilgu laiku bija novērojama tendence pret mutiskiem testāmentiem. Vecais aizspriedums, ka mutisks testaments uzticamu liecinieku atmiņā esot drošāks par papīru, kas varot iet bojā, sāk jau pamazām izzust. 

Vienīgi tiem ārkārtējiem gadījumiem, kad nā­ves briesmās, epidēmijas vai kaŗa apstākļu dēļ nav iespējams taisīt rak­stisku testāmentu, pēdējo gribu var izteikt arī mutiski. Šis tā sauktais priviliģētais testāments 3 mēnešu laikā jāizteic rakstiski, ja ār­kārtējie apstākļi izbeigušies. Priviliģēta testāmenta nozīmi iegūst arī rakstisks testāments, ko taisa apstākļos, kad nav bijis iespējams pieaici­nāt lieciniekus, vai ko taisa kaŗa dienestā esoša persona kaŗa laikā.

Testāmentu, kuŗam nav vajadzīgās formas, var apstrīdēt. Un tiesu prakse rāda, ka lielais vairums strīdu grozās taisni ap testāmenta formas defektiem. Tomēr testāmentu var atzīt par nederīgu arī citos gadījumos: kad mantojuma atstājējs nav bijis spējīgs testāmentu taisīt, vai kad tes­tāmenta taisīšana panākta ar spaidiem, viltu vai notikusi maldība. Tes­tāments, kas palicis nepabeigts, vai kuŗā visi rīkojumi ir pretlikumīgi vai nesaprotami, tāpat arī testāments ar noziedzīgu vai pretlikumīgu saturu, pats par sevi uzskatāms par spēkā neesošu. Ja ar testāmentu neatrai­dāmam mantiniekam aizskārta viņa neatņemamā daļa, mantinieks var apstrīdēt testāmentu tai daļā, kuŗā tas aizskar viņa tiesības, bet citādi testāments paliek spēkā. Ja likumisks mantinieks, kuŗam bija iespējams apstrīdēt testāmentu, to būtu kaut kādi atzinis, vai nu noteikti vai klu­sējot, piem. izpildot tā atsevišķas daļas, tad viņš vēlāk vairs nevar ap­strīdēt testāmentu.

Mantojuma atstājējs nav saistīts ar reiz taisītu testāmentu un var to katrā laikā atcelt ar jaunu testāmentu. Tomēr, ja viņš, ne­taisot jaunu testāmentu, grib agrāko vienkārši atsaukt, viņam tas jāiz­dara ar rakstisku aktu divu liecinieku klātbūtnē. Arī testāmentu fiziski iznīcinot, piem., to saplēšot, sadedzinot, var panākt to pašu efektu. Tomēr šādā gadījumā jāskaitās ar dažām grūtībām pierādīšanas ziņā, jo pietiek kādam lieciniekam apgalvot, ka testāments iznīcināts netīši, lai paceltos strīds par testāmenta derīgumu, jo nejauši iznīcināts testāments paliek tomēr spēkā, ja vien var pierādīt tā saturu. Kas attiecas uz testā­menta saturu, tad tajā var noteikt kā vienu, tā arī vairākus man­tiniekus, pie kam gadījumā, ja katra mantinieka daļa nav noteikta, man­tojums dalāms starp viņiem līdzīgās daļās. Testāmenta mantiniekam var paredzēt arī vietnieku tam gadījumam, ja mantinieks negribētu vai nevarētu mantojumu pieņemt. Šāds vietnieks jeb substitūts dabū, ja testāmentā nav noteikts citādi, to pašu mantojuma daļu, kādu būtu dabūjis viņa atvietojamais mantinieks.

Ar testāmentārisku rīkojumu mantojuma atstājējs parasti nosaka mantas vienreizēju pāreju pēc savas nāves. Kad viņa noteikts mantinieks mantojumu pieņēmis, tas saplūst ar mantinieka paša mantu un turpmākais rīkotājs par kopīgo mantu ir vienīgi pats mantinieks, kuŗš savukārt savas nāves gadījumam var dot rīkojumus par mantas tālāko likteni. 

Paceļas jautājums, vai mantojuma atstājējs varētu lemt par savu mantu tādā kārtā, lai šī manta nesaplūstu ar pirmā mantinieka pā­rējo mantu, lai šī manta paturētu savu īpašo mērķi un savukārt tiktu no­dota tālāk kādam citam mantiniekam, bez kā pirmais mantinieks šādu mantas pāreju varētu aizkavēt ar saviem rīkojumiem. Ar citiem vārdiem, vai mantojuma atstājējs varētu lemt par savas mantas likteni uz vairā­kām mantinieku paaudzēm, vai vismaz noteikt savai mantai vairākas pa­kāpeniskas pārejas uz personām, ko viņš nozīmē savā testāmentā. 

Šajā ziņā vecais likums pazina tā sauktos dzimtas vai ģimenes f i d e i k o m i­s u s, kad mantojuma atstājējs zināmu mantu piesaistīja dzimtai vai ģi­menes locekļiem, it sevišķi dažādus dzimtai svarīgus priekšmetus, kolek­cijas, bibliotēkas u. t. t. Šādā gadījumā tika noteikta mantojuma vai tā atsevišķu priekšmetu pakāpeniska pāreja to lietotājiem no paaudzes uz paaudzi uz nenoteikti ilgu laiku. 

Apspriežot jautājumu, vai šāda kār­tība ir paturama, ievēroja sarežģījumus, kādus šāds rīkojums par mantu uz vairāk paaudzēm izsauc attiecīgās saimniecībās. Kredits bija atrauts, kreditoru apmierināšana apgrūtināta un mantas lietotāja mantiskā stā­voklī bija zināma nenoteiktība. 

Tādēļ virsroku guva doma, ka šī kārtība ir grozāma, un jaunais Civillikums izšķīrās par ģimenes fideikomisu at­celšanu. Tika atzīts, ka ne mantojuma atstājēja personīgas intereses, ne viņa tuvākās intereses attiecībā uz ģimenes locekļiem mūsu laiku ap­stākļos nevar prasīt mantas likteņa noteikšanu uz daudzām paaudzēm. Principā atraisoties no idejas par mantas novēlēšanu uz vairākām paau­dzēm, jaunais Civillikums tomēr atzina, ka zināmos gadījumos mantojuma atstājējam var būt intrese noteikt mantai kādu īpašu mērķi, kas nebūtu sasniegts ar mantas vienkāršu novēlēšanu mantiniekam. 

Šis mērķis var pastāvēt vai nu nolūkā nodot mantojuma labumu izlietošanu vēl kādam tālākam mantiniekam, vai arī nolūkā atstāt mantu uz ilgāku laiku vispārnoderīgiem vai labdarīgiem mērķiem. No attiecīgiem noteikumiem pirmā vietā še būtu minams tā sauktais pēcmantinieka insti­tūts, kas testāmentā taisītājam dod iespēju lemt par savu mantu pāri mantinieka nodomiem ar mantojumu, uzliekot viņam kā pirmmanti­niekam pienākumu izdot mantojumu, tā daļu vai atsevišķus priekš­metus noteiktā momentā (parasti pēc pirmmantinieka nāves) kādai citai personai kā pēcmantinieka m. 

Pie šādas konstrukcijas, kuŗa savos pamatos radīta pēc Šveices likuma parauga, mantojuma atstājējam ir it kā divi mantinieki, kuŗi abi manto no viņa, bet tikai pakāpeniski viens pēc otra. 

Tā p. piem., mantojuma atstājējs varētu noteikt, ka mirstot brā­lim, kuram viņš atstājis savu mantojumu, to manto vietējā pagasta sa­biedrība. Viņš varētu noteikt, ka sieva zināmā momentā izdod manto­jumu brāļa bērniem, p. piem., brāļa meitai, kad tā iziet pie vīra. Pro­tams, rīkojoties savas mantas likteņa noteikšanā pēc pēcmantinieka in­stitūta noteikumiem, mantojuma atstājējs tāpat nevar aizskārt neatrai­dāmo mantinieku neatņemamās daļas, kā pie parastās mantošanas. Tādēļ, ja viņš par savu pirmmantinieku izraudzījis sievu, uzliekot viņai pienā­kumu izdot mantojumu brāļa bērniem, kā pēcmantiniekiem, sievai, pro­tams, ir tiesība aizturēt to mantojuma daļu, kas viņai pienākas kā neat­raidāmai mantiniecei. Šo daļu viņa kā mantiniece iegūst galīgi un ne­grozāmi, bet izdošanas pienākums un tam līdz arī viņas, kā pirmmantinieces īpašais stāvoklis var attiekties vienīgi uz pārējām mantojuma daļām. Pirmmantinieks, kā īsts mantinieks, gan paliek par mantojuma īpašnieku un var attiecīgi rīkoties ar to. Tomēr viņa rīcība ar manto­jumu ir ierobežota ar pienākumu izdot to zināmā momentā pēcmantiniekam, un tādēļ visi likuma noteikumi ir vērsti uz to, lai mantojuma būtiskās daļas būtu pasargātas uz to brīdi, kad iestājas pienākums no­dot mantojumu pēcmantiniekam. Pēcmantinieks iegūst mantojumu, ja viņš piedzīvo tā izdošanai noteikto brīdi. Ja viņš šo brīdi nepiedzīvo, mantojums piekrīt viņa mantiniekiem, ja mantojuma atstājējs nav no­teicis citādi. Uzlikt pēcmantiniekam pienākumu izdot mantojumu vēl tālāk, likums neatļauj. Tā tad visumā jāsaka, ka pēcmantinieka insti­tūts dod iespēju nodibināt divpakāpenisku mantošanu, kas mūsu apstāk­ļos nozīmētu lemšanu par mantu augstākais uz divām paaudzēm. 

Blakus pēcmantinieka institūtam jāmin likuma noteikums par novēlēju­miem vispārnoderīgiem vai labdarīgiem mērķiem. Šiem mērķiem mantojuma atstājējs var novēlēt visu savu mantu, tās daļu vai atsevišķus priekšmetus. Novēlēt var kā fiziskām personām, tā arī jau pastāvošām juridiskām personām, piem., biedrībām u. t. t. Novēlējumu var izdarīt arī tādējādi, ka par novēlētās mantas īpašnieku paliek jaun­dibināma juridiska persona. Ja manta šādi novēlēta noteiktam mēr­ķim, tad to var izlietot tikai pēc mantojuma devēja priekšrakstiem. 

Ja mērķis, kuŗam manta novēlēta, kaut kādā kārtā izbeidzas vai mantu vairs nav iespējams izlietot šim mērķim, un mantojuma atstājējs šim gadīju­mam nekādu rīkojumu nav atstājis, tad par mantas tālāko likteni lemj Ministru kabinets.

Ar šo īso pārskatu par mantojuma tiesībām nav domāts izsmelt visus noteikumus par mantošanu. Galvenais tomēr ir pateikts. 

Jāpiezīmē, ka blakus likumiskai un testāmentāriskai mantošanai likums paredz vēl līgumisko mantošanu, kad mantojums pāriet mantiniekam pēc mantojuma līguma, kas apliecināts pie notāra. Šāds mantošanas veids samērā nāk retāk priekšā, kādēļ plašāku publiku tas mazāk var interesēt. Var pieminēt, ka mantojuma līgums pēc būtības stipri līdzinās testamentam, ar to principā var nodibināt tādas pat mantošanas attie­cības kā ar testāmentu, tikai šādā mantošanā līgums saista mantojuma atstājēju, un viņš bez mantinieka piekrišanas nevar tik brīvi grozīt rī­kojumus par mantu, kā tas ir pie testāmenta. Mantojuma līgumā tāpat jāievēro noteikumi par neatraidāmiem mantiniekiem un neatņemamo daļu, tomēr mantojuma līgumā nav atļauta atstumšana no mantojuma. 

Pārējiem mantojuma tiesību noteikumiem, kā, p. piem., noteikumiem par mantojuma atklāšanos, tā apsardzību un mantinieku uzaicināšanu, par legātu dažādiem veidiem, par mantojuma tiesību izbeigšanos un zaudē­šanu ir vairāk techniska nozīme, un šie noteikumi var interesēt vienīgi speciālistus. 

Še tomēr jāpiemetina, ka, neatkarīgi no personām, kuŗas atstumtas no mantojuma ar mantojuma atstājēja gribu, likums pazīst vēl īpašu «necienīgo personu» katēgoriju, kuŗām mantojums tiek atrauts uz paša likuma pamata. Piemēram, kas tīši sagādājis nāvi mantojuma at­stājējam, vai nav rūpējies par viņa apbedīšanu, vai viltojis viņa testā­mentu, ir mantojuma necienīgas personas; tāpat pārdzīvojušais laulātais, kas iedodas jaunā laulībā, iepriekš neizdalījies ar bērniem mantojumā, zaudē kā necienīgs mantojumu bērniem par labu. Ja kādam mantojums atrauts kā necienīgam, tad viņa vietā iestājas tas, kas aicināts mantot kopā ar atkritušo mantinieku vai tieši pēc viņa.

Metot vispārēju skatu uz mantošanas noteikumiem, jāliecina, ka jau­nais likums ir izdarījis samērā plašu un svētīgu reformu, tos vienkāršo­jot, apvienojot un padarot skaidrākus. Atliek novēlēt, lai šis likums ieietu tautā kā viņas tiesiskās apziņas neatņemama sastāvdaļa.

 

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.118-129.