Tieslietu ministra Hermana Apsīša runa

Šodien esam kopā pulcējušies, lai atzīmētu, ka tikko stājies spēkā lielākais no Latvijas likumdošanas aktiem — jaunais Civīllikums. 1938. g. 1. janvāris ir nozīmīga diena mūsu tiesību pasaulē, bet jo sevišķi svarīga šī diena mūsu tiesām.

Šis svinīgais brīdis, kuŗa liecinieks ir arī mūsu cienījamais Valsts Prezidenta kungs un valdība, norobežo vecās sadrumstalotās, svešas va­ras radītās, partikulārisma un kazuistikas pilnās civīltiesības no nākot­nes laika, kad privāto tiesību laukā valdīs mūsu pašu rakstītās tiesību normas, kas ir vienādas visos mūsu valsts novados un vienādas visiem zemes iedzīvotājiem.

Ja nacionālais prestižs un gods sen prasīja, lai privātos darījumos personiskās un mantiskās attiecībās nešķirojam savus pilsoņus pēc tā, vai viņi atrodas valsts rietumos vai austrumos, vai viņi ir laucinieki vai pil­sētnieki, vai dzīvo uz zemnieku zemes vai bijušo muižu zemes, tad šo prasību tagad esam izpildījuši.

Latviešu zemnieks, kuŗam līdz šim ļāva dzīvot un kārtot savas lietas galvenokārt pēc tā sauc. zemnieku likumiem, kas savu vecumu skaita jau no 1817. g., atgūst savu pilntiesību.

Vecos likumus mēs noguldām bez naida un nožēlas, jo, kaut gan tie gadu desmitiem ilgi turējuši latviešu cilvēku nevienlīdzības un atkarības stāvoklī, it kā cenšoties pasvītrot viņu mazvērtību, — uzvarētos un iznī­cinātos vairs netiesā . ..

Uzminēt tautas tiesisko pārliecību un tiesiskos uzskatus, lai tos ie­tērptu tiesību normās, nav viegli. Tas prasa dzīves un cilvēku labu pa­zīšanu; tas prasa laiku, dedzīgu darbu un ticību saviem spēkiem.

Vai teikt un apliecināt, ka bez 15. maija mēs nebūtu tikuši pie sava Civīllikuma, ka vismaz ilgi vēl būtu bijis uz to jāgaida?

Doma par jauna Civīllikuma izstrādāšanu radās jau tūlīt pēc Latvijas valsts nodibināšanas, bet piepildījumu šai domai deva tikai maija dienu idejas un mērķi. Tie atraisīja daudzus sapinušos mezglus; tie atraisīja arī spēkus darbam pie jaunā Civīltiesību kodeka. 

Likuma autoriem bija prieks ziedot daudzas darba stundas, jo vienmēr acu priekšā stāvēja brī­dis, kad spēsim atkratīties no tā, kas neapšaubāmi bija novecojies, un varēsim lepni būt uz savu, nacionālo tiesību kodeku ar viņa noteiktību un vienveidību. Šis prieks un paļāvība uz sevi bija tas dzinējspēks, kas samērā īsā laikā deva likumu ar 2400 pantiem un vairākus citus likumus, — kā notāru likumu, zemesgrāmatu likumu, plašus grozījumus civīlpro­cesa un pagasttiesu nolikumā — kam sakars ar Civīllikumu.

Ir laiks un apstākļi, kad tiesības seko notikumiem un cilvēku dzīves dažādām parādībām, seko, uztver un tikai fiksē tās. Mēs, turpretim, mē­ģinot iedziļināties faktu cēloņos, cik tas mūsu spēkos stāvēja, centāmies radīt arī jaunus rāmjus dzīves un cilvēku sadzīves notikumiem, centā­mies paredzēt un steigties tiem priekšā. Jo radīt un veidot — tāds ir mūsu laikmeta karoga virsraksts.

Nav noslēpums, ka pozitīvās tiesībās kultūrālās valstīs varam saskatīt daudz kopēja. Tas arī citādi nemaz nevar būt, jo, kamēr ļaudis atrodas vienā attīstības līmenī, kamēr tiem vienāda valsts un sabiedriskā iekārta, kamēr pastāv labas satiksmes iespēja starp tautām un vispāri, — ka­mēr cilvēki dzesē savas kultūras slāpes pie vienādiem avotiem, — arī ju­ridiskā domāšana iet vienā virzienā. 

Tomēr nacionālie elementi tiesībās ir tie, kas apzīmogo tiesības, kas spiež saukt tās par vienas vai otras tau­tas tiesībām un dod iespēju veidot šīs tautas piederīgo dzīvi un darbu nacionālā garā. Šos elementus meklējam arī mēs.

Katrs likums, lai cik labi to mēģinātu izstrādāt, ir tikai valsts varas zināmu prasību minimums; tas ir instruments, ar kuŗa palīdzību tikai aptuveni iespējams noteikt cilvēka soļu un rīcības pareizību un saskaņo­tību ar valsts augstākās varas nesēja gribu un rēgulēt tos. Viss pārējais un galvenais atkarīgs no paša cilvēka; no tā, kā viņš likumam grib pie­iet, kā to grib pildīt.

Liels vairums likumu daudziem cilvēkiem nemaz nav vajadzīgs. Ne tamdēļ, ka viņu gaitas neiet pa tiem ceļiem, ko nosprauž, rāda un iero­bežo šie likumi, bet gan tamdēļ, ka šie cilvēki apzinās likumu un taisnī­bas dievišķo dabu, ka, taisnības sajūtas, rakstura krietno īpašību un iek­šējas nojautas vadīti viņi paši labprātīgi, bez baiļu rēga sadurties ar likumu, iet pa īsto un pareizo ceļu.

Mēs jo dienas jo vairāk izsmalcinām savas tiesības; vairojam liku­mus, noteikumus un dažādas instrukcijas. 

Vienkāršam cilvēkam dažkārt pat gŗūti visam tam izsekot, visu labi izprast. Bet šinī brīdī man gri­bētos uzsvērt, ka līdztekus likumdošanas darbam mums jāvairo arī cil­vēku morālie spēki, viņu godīgums.

Mums nepieciešams vairāk tādu cilvēku, kam sirdsapziņa būtu aug­stākais tiesnesis, bet pašpārmetumi un iekšējais nemiers — augstākais sods; vairāk tādu cilvēku, kam krietni rīkoties būtu iekšēja nepiecieša­mība. Katra, kas citus vada, kas māca un audzina, kas nes atbildību par tiem, svēts pienākums pūlēties, lai morāliski augstvērtīgu, sirdsskaidru cilvēku valstī būtu pēc iespējas vairāk.

Mūsu pilsoņiem laba griba, vēlēšanās uzturēt kārtību un saticību, stāvēšana pāri ķildām un ikdienas sīkumiem, kā arī tie reliģijas un ētikas dīgļi, ko katrs parasti jau ģimenē un skolā sevī uzņem, — ir labākie pie­turas punkti vispār likumu, un jo sevišķi Civīllikumu normu pildīšanā.

Kāds tad ir vadošais motīvs jaunajā likumā; kā viņā izpaužas laik­meta gars?

Ļausim, lai runā likuma ievada pirmais pants. 

Un tas skan:    Tie­sības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc la­bas ticības.

Šī uzstādītā katēgoriskā prasība, kuŗā ietērpta taisnības ideja (tai pretstats ir ļauna ticība — ļaunprātība), skan cauri visai likuma grāma­tai; skan un mudina. Tas jāievēro katram, kas uz likuma dibina savas tiesības; tas jāievēro arī tiesnesim, kuŗam — blakus minot — likums dod plašas pilnvaras un veltī lielu uzticību (5. p.).

Ja likums vispār ir spogulis, kuŗā var vērot tautas kultūru un at­tiecības starp valsts varu un pilsoņiem, tad jaunais Civīllikums šai ziņā nav izņēmums. Arī viņā mēs ieraugām laikmeta seju, jaunus ideālus, saimnieciskas dabas motīvus, daudzu nobriedušu jautājumu atrisinājumu un ceļus, kā kārtot konfliktus privāto attiecību laukā.

Mēs vērojam arī, ka pilsoņu it kā privātām attiecībām pieskaras valsts; civīlās tiesībās ieaužas publiski - tiesiski elementi, lai palīdzētu kārtot un vadīt lietas vispārējo interešu labā (piemēram mantojumu lie­tās). To atzīstam par pareizu un nepieciešamu. Tā ir palīdzēšana un audzināšana. To saucam par nevairīšanos no aktivitātes, kad valsts un sabiedrības, un arī nākamo paaudžu labums to prasa. 

Prasību nestādīt savas šauri privātās intereses augstāk par vispārības interesēm šai laik­metā esam atzinuši par neapstrīdamu patiesību un pie tās gribam turē­ties.

Tiesībām ar pienākumiem ne tikai jābūt līdzsvarā — tas ir par maz — bet pienākuma pildīšanai vienmēr jāiet uz priekšu, vienmēr tā jāstāda pirmā vietā. Tikai tad mēs spēsim izaugt ārā no konfliktiem un piepildīt senseno brīnišķīgo tiesību formulējumu — jus est ars boni et alqui.

Arī jums, cienījamie tiesnešu un advokātu kungi, kas šodien šeit asistējat jaunā Civīllikuma ievešanai dzīvē, nāk klāt jauni uzdevumi un pienākumi. Jums nāksies jauno Civīllikumu piemērot un iztulkot. Šai darbā es aicinu jūs pašķirt ceļu latviskai pieejai, likuma latviskai iztul­košanai; un jo ātrāk jūs aizmirsīsiet Bunges kodeku, 10. sējumu, abu provinču zemnieku likumus un, it sevišķi, visu šo veco likumu avotus, jo svētīgāk tas būs priekš latviešu tiesām un jums pašiem.

Ņemat vērā, ka 28. janvāra likums ir jauns likums. Ja kas tajā ap­zināti paturēts no vecā, tad šis par derīgu atzītais pārkalts, pārveidots un atraisīts no veciem avotiem. Vadošā doma likuma autoriem bija — ievērot tikai latviešu dzīvi, apstākļus un vajadzības. 

Jaunajam likumam nav ne formālu, ne būtisku sakaru ar veco. Ne ar kādām saitēm mēs to nedrīkstam saistīt ar pagātni. It sevišķi vairīsimies to darīt tiesu praksē, kuŗas veidošana atrodas jūsu rokās. Pretējais nozīmētu griešanos atpakaļ un jaunā likuma gara neizprašanu. 

Tas arī tieši runātu pretim 28. janvāŗa likuma ievada normām, noteikumiem par likuma iztulkojumu (4. p.), kuŗas neviens nevarēs atrast t. s. vēsturiskā iztulkojuma veidu.

Iedziļinoties un pētot jauno likumu, liekot šaubu gadījumos iztulko­juma pamatos taisnības un taisnprātības principus, kā arī neaizmirstot laikmetu, kuŗā dzīvojam un strādājam, mēs atbrīvosimies no vecajām saitēm un radīsim jaunu, latvisku tiesu praksi.

Tiesas vīri, esiet modrīgi savās vietās. Gādāsim visi, katrs savā postenī, lai 28. janvāra likums ir laikmeta cienīgs piemineklis.

1937. gada 28. janvāris, mūsu Prezidenta draudzīgā aicinājuma diena, ir kļuvusi latviešu kultūras vēsturē par izcilu dienu. Ar jauno Civīllikumu tā ieguvusi lielu nozīmi arī latviešu tiesību vēsturē.

Augsti godājamais Valsts Prezidenta kungs. Šī diena saistās ar Jūsu vārdu, šī diena vienmēr paliks saistīta ar Jūsu cildeno personību. Mēs zinām, bet kas to vēl nezina, tas lai to dzird, ka Jūs stāvējāt pie Civīl­likuma šūpuļa: Jūs radījāt apstākļus un laikmetu, kuŗā šāds likumdoša­nas akts varēja rasties. Jūs sekojāt, interesējāties un ņēmāt dzīvu da­lību likuma atsevišķu institūtu un nodaļu izstrādāšanā un slīpēšanā; tā­pēc mēs esam uzdrošinājušies ieskaitīt Jūs Civīllikuma veidošanas līdz­strādniekos un līdzautoru skaitā.

Ja kāds latvju dzejnieks gleznaini saka, ka «lai uzmeklētu avotu, vajaga doties pa straumi uz augšu», tad dodoties pa Civīllikuma darba gaitu straumi uz augšu, mēs nonākam, Prezidenta kungs, pie Jums.

Viss tas mūs pamudinājis un devis pagaidām nerakstītu tiesību saukt jauno Civīllikumu Jūsu vārdā, saukt to par Prezidenta Ulmaņa Civīl­likumu. Mēs esam sākuši to darīt un gribam vienmēr to darīt. Bet lai fakta stāvokli nostiprinātu, lai Jūsu vārds paliktu laiku laikos kopā ar 28. janvāra Civīllikumu, atgādinot vienmēr un visiem celtniecības darbu arī tiesību druvā, justicijas resors rūpēsies par attiecīga likumprojekta izstrādāšanu un tālāku virzīšanu.

Publicēts: Rakstu krājums “Prezidenta Ulmaņa Civīllikums”, 1938, Rīga, Pagalms, lp.39-43.